ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

Writing and imagination.


Apņemšanās, vēlme un motivācija ir tieši tā kombinācija, kas palīdz izdarīt visvairāk. Vakar beidzot tas viss apvienojās un es pa pāris stundām uzrakstīju to, ko nekādi nevarēju uzrakstīt vairākus mēnešus. Gandarījuma sajūta un pārliecība, ka rakstīšana tomēr ir kaut kas , kas man īpaši patīk. Nezinu, padodas vai nepadodas, taču galvenais, ka patīk, un tieši apņēmība, vēlme un motivācija ļaus man sasniegt ko vairāk.
Vai bez iedzimta talanta var kļūt par izcilu operdziedātāju, mākslinieku vai, piemēram, rakstnieku? Un vispār vai talants var būt iedzimts vai arī to izkopj un izveido dzīvesveids jau no pašas mazotnes? Varbūt ar dziedāšanu ir citādi, jo tur ir vajadzīga muzikālā dzirde un tempa izjūta, taču gleznot, zīmēt un rakstīt, manuprāt, var iemācīties ikkatrs. Labs skolotājs un interese par konkrēto jomu. Bērnībā es diezgan daudz lasīju un tas izveidoja manu vēlmi rakstīt kaut ko pašai - kaut kad diezgan pasen atradu savus pirmos stāstus un dzejoļus un iepriecināta tos pārlasīju. Kāds gaišums, naivums un milzonīga iztēle tos caurstrāvoja. Mīļi. Tagad iztēle ir nedaudz noplakusi, naivums vismaz nedaudz ir mazinājies un gaišumu nomāc dažas negatīvas domas, kas parādījušās, gadiem ejot. Maza bērna acīm viss izskatās citādi un dažreiz gribas tās atpakaļ. :)
Runājot par skolu, viss nav nemaz tik traki. Ja grib, tad var paspēt visu, un arī dažas stundas no miega var ziedot. Dzīvot tik trakā ritmā ļauj doma, ka šis ir pēdējais gads, kad varu atļauties darīt tik daudzas lietas reizē - vēlāk nāksies izvēlēties... Kā var iemācīties palēnināt laiku? Varbūt lēnāk elpojot?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru