Drowsyhead

Atelpa, ilgi gaidītā atelpa pēc mācību maratona. Mājas darbi, kontroldarbi, miega deficīts, grāmatu un papīru kalni, cipari un par laimi arī skaitļi novērtējumā un mežonīgs aukstums.
Es nesūdzos, tagad, atskatoties atpakaļ, es jūtu milzīgu gandarījuma un atvieglojuma sajūtu, kura rodas tikai pēc tādiem trakiem maratoniem. Tā var uz pilnu klapi izbaudīt pirmās brīvdienas bez domām par laika plānošanu, vienkārša atpūta pēc superīgas piektdienas. Vēl tikai viena maza pirmdiena un tad liecība.
Tik balts un skaists sniedziņš un tik brangs sals. Visvairāk man patīk sajūta, kas rodas, ieejot siltā telpā pēc pilnīgas atsalšanas, kad nejūti vairs savus vaigus un degunu. :) Un man tiešām patīk būt ziemā!
Ziemassvētku noskaņa pēdējā laikā ir ik uz soļa. Labi zināmas, nemirstošas melodijas un nebeidzamā mandarīnu un krustnagliņu smarža. Varbūt tieši tāpēc sals rada tik lielu smaidu uz manas sejas - ja jau tuvojas Ziemassvētki, tad sals ir piederīgs.
Runājot par piederību, man šķiet, ka šim salam gluži labi piederas manas slidas, kuras guļ skapī jau kopš pagājušās ziemas. Vajadzētu šo piederību padarīt ne tikai par teorētisku faktu, bet arī par praktisku.
Miegs ir paskains, īpaši, ja tas ir ilgs un komplektā ar siltu, lielu segu un jaukiem sapņiem. :)