otrdiena, 2009. gada 29. decembris

Cloud on happiness.

Sniegs, lietus, sniegs.
Man prieks, ka laimīgi esam nonākuši atpakaļ fāzē "sniegs". Man patīk arī fakts, ka mums sola, ka dzīvsudrabs termometrā vairs nekāps tik augstu, un paliks lejā, ļoti lejā (par daudz "ka" vienā teikumā?). Ja es tagad sāktu uzskaitīt, kas vēl man patīk vai iepatikās pēdējo dienā laikā, tad noteikti jāpiemin vairākas lietas: slidošana, kas, neskatoties uz manu ne pārāk labo prasmi, mani visnotaļ priecēja veselas divas dienas (šodien, ceru, būs trešā), ZAĻĀS OLĪVAS ar fetas sieru, kuras es meklēju visur, visbeidzot atradu un divos vakaros apēdu, un salsa, kuru vakar burvīgā atmosfērā veselas divas stundas es izbaudīju, ķerot katru mirkli, soli un griezienu. Šķiet, ka līdz pilnai laimei nav tālu, gribētos vien pamocīt sevi pie baleta stangas (man tik ļoti tā pietrūkst!) un tad aiziet iedzert piparmētru tēju un nosmieties līdz pilnīgām vēdersāpēm (un to, es ceru, mēs realizēsim trešdien).
Runājot par pilnu laimi. Es nekad neesmu sapratusi, kā to var izmērīt. Teorētiski cilvēkam vienmēr, neskatoties uz to, kas viņam jau pieder un ir, gribēsies kaut ko vairāk. Ja viņam visu laiku gribēsies kaut ko vairāk, tad pilnu laimi viņam nesasniegt. Tomēr, lai kā man gribētos kaut ko vairāk, es brīžiem jūtos kā septītajās debesīs, un neviens man nevarēs ieskaidrot, ka tā nav pilnas laimes sajūta. Tātad tīri teorētiski tas nav iespējams, bet praktiski ir? Savādi. Varbūt vienkārši cilvēks nejūt robežu starp vienkārši laimi un pilnu laimi? Varbūt patiesībā cilvēks pat neapzinās, ka ir tik ļoti laimīgs? Skarbā pasaule padara mūs nejūtīgus un alerģiskus pret jaukajām sajūtām, kas ir visnotaļ ļoti bēdīgi.
Šodien snieg, un es esmu priecīga, vakar bija pļura, bet es tāpat biju priecīga. Secinājums? (:

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru