Pašķidri izskatās mani ieraksti novembrī, bet laikam tam bija iemesli, kaut gan kāpēc vienmēr un visam ir jāmeklē iemesli? Pastāv taču lietas, kuras vienkārši IR, bez iemesla un īpašas izskaidrošanas; pastāv arī lietas, ko mēs vienkārši izdarām, nemeklējot tam kādu īpaši svarīgu iemeslu. Ja vien tā būtu vienmēr, un man vēlāk nebūtu jādomā, kāpēc es kaut ko izdarīju tieši tā, bet ne citādi, būtu trakoti labi.Pa divām īsām un tumšām brīvdienām es sapratu, ka man nepatīk esejas, man nepatīk mājas kontroldarbi, nepatīk arī Talsi un bezvietas autobusi. Toties es sapratu, ka man patīk nerakstīt esejas, ka man patīk nerakstīt mājas kontroldarbus, patīk citas Latvijas pilsētas un autobusi, kuros ir, kur sēdēt. Diezgan atklājumiem auglīgas brīvdienas, ne?
Lielākais un jautrākais pēdējā laika notikums bija Kacīša dīvāna ballīte. Es sapratu, cik forši ir gaidīt kaut ko jau iepriekš paredzami foršu, kaut ko jau pieredzētu, bet tomēr neatkārtojamu. Protams, smaidus un smieklus nesa arī pagājušā piektdiena, tomēr to nedaudz sabojāja bezvietas autobuss nākamajā rītā, kurš par nelaimi iesākās pārāk agri.
Starp citu, es nonācu pie secinājuma, ka, ja es gribu gulēt, es aizmigšu jebkur - nav svarīgi, vai tā ir angļu valodas stunda, imitēta telts no jakas autobusā, burvīgā Talsu kultūras nama grīda vai visai cietā sēdvieta trollī. Pēdējā gadījumā ir žēlīgi pamosties tieši tad, kad manā pieturā tiek aizvērtas troļļa durvis, un es palieku siltākajā šo durvju pusē. Tomēr arī tam ir sava gaišā puse - rīta pastaiga, ko varētu dēvēt arī par rīta rosmi. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru