Ir oktobris.
Es joprojām brīnos par to, cik brīžiem cilvēki var būt riebīgi, pat neminot iemeslu. Tad nu ir jāsēž un jādomā - par ko? Var nedomāt vispār, tikai pieņemt to kā gatavu faktu un mācīties sadzīvot ar to. Bet ja negribas?
Es pirmo reizi tik ilgi mācījos - visas brīvdienas. Atskaitot dažus nebaudāmus atelpas brīžus, es tās pavadīju ar grāmatām un konspektiem. Varbūt to ietekmēja arī nejaukais lietus un aukstums, tomēr rezultāts nebūt nav labs - lielas galvassāpes un tāpat nekas vēl nav pabeigts. Vēl ir jādomā par zinātniski pētniecisko, tomēr es gribu ticēt, ka tam laiku atlicināšu nedaudz vēlāk.
Šodien es domāju par to, cik ļoti es varu sevi mainīt cilvēku priekšā. Pat jūtoties nogurusi un saskumusi, es pieķeru sevi smejamies un jautri runājam ar pārējiem. Varbūt tā ir dabiska mana ķermeņa reakcija pret sliktu garastāvokli? Būtu jau labi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka, dienai beidzoties, es pati sāku noticēt visām tām jautrībām un sāku patiešām justies labāk.
Un vēl. Es tik ļoti novērtēju savus draugus. Tas nav sekli, tas ir tiešām no sirds, jo draugi ir tie cilvēki, kurus ieraugot man gribas pasmaidīt, kuri mani vienmēr nomierinās un dos supervērtīgu padomu. Diez cik reizes es to jau esmu teikusi? Tomēr tāpat - ja es rakstu, tad ir iemesls, un šodien tāds tiešām bija.
Rīt es centīšos smaidīt dabiskāk. Es vairs nedomāšu par tām visām sliktajām lietām, vienkārši ignorēšu tās. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru