pirmdiena, 2009. gada 19. oktobris

The rain rattled the roof.

Šodien rudeņo.
Papildinošās un aizvietojošās preces. Rudenim papildinošā noteikti ir lietus, bet aizvietojošā? Nezinu, laikam nav. Jo, ja es negribu pirkt rudeni, tad es neko vietā nopirkt nevaru, un vēl rudens ir pilnīgi neelastīga prece, jo, lai cik daudz tu gribi vai negribi rudeni, tas tāpat pienāks (paaugstinot cenu, pieprasījums paliek nemainīgs (perpendikulārs x asij). Lūk tā es varētu mācīties ekonomiku, bet diemžēl tā nav spēle, bet gan MĀKSLA, kuru man acīmredzot nav lemts apgūt (kaut gan man to tik ļoti gribētos).
Tātad, ja rudens ir pilnīgi neelastīga prece, tad to var pielīdzināt insulīnam, kuru pirks arī tad, ja cena paaugstināsies. Te parādās pirmā nekonkrētība. Man rudeni negribas, es to nepirkšu, bet tie cilvēki, kuriem insulīnu vajag, pirks to par jebkuru cenu. Tas nozīmē, ka rudens ir elastīgs? Nē. Elastīgai precei, kaut nedaudz paaugstinot cenu, pieprasījums samazināsies, turklāt strauji, bet pieprasījums uz rudeni samazināsies šā vai tā, neatkarīgi no gribēšanas (cenas).
Tā varētu turpināt mūžīgi, iepinot arī krustenisko, ienākumu un piedāvājuma elastību, kas šajā gadījumā arī ir ļoti būtiska.
Es zinu tikai to, ka man pilnīgi un galīgi nepatīk derīgums. Dzīve būtu sasodīti garlaicīga, ja man būtu jārēķina derīgums katram savam dzīves solim, katrai nopirktajai šokoladītei un (vai) apmeklētajam pasākumam. Kāds ir subjektīvais derīgums rudenim? Manuprāt, man tas būtu negatīvs.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru