Līst.Es šodien paliku mājās - sāpēja kakls un sāp joprojām. Nepatīk nebūt skolā, liekas, ka tas, ko būšu palaidusi garām, ir vissvarīgākais. Šodien centos darīt visu iespējamo, lai rīt varētu uzrakstīt visus kontroldarbus, un ceru, ka man izdevās.
Man patīk dejot, un ar katru reizi pārliecinos, ka tas ir tas, kas palīdz man atpūsties no ikdienas, no uztraukumiem, no domām, no skolas un no rudens. Nav svarīgi, kādi dejas ritmi tie ir - salsas, tautiskie vai klasiskie - vienalga es tajos jūtos kā savējā - gaidīta un aicināta.
Man brīvdienās bija uznākusi milzonīga iedvesma. Viss beidzās ar to, ka es dienu pirms termiņa uzrakstīju astoņu pantu dzejoli skolas rakstu konkursam un vienu tāpat vien savam priekam. Es apbrīnoju cilvēkus, kurus šī iedvesma nepamet, jo man tā uznāk pārāk impulsīvi un pēkšņi. Varbūt par trolejbusā vai teātrī, un tad es nezinu, kā apturēt savas domas un vēlmi rakstīt. Bet tad tā pazūd, tāpat kā uznākusi.
Es būtu ļoti priecīga, ja man rīt uznāktu fizikas un ekonomikas iedvesma kontroldarbos, bet laikam nav lemts.
Parasti es prātoju, kā pabeigt šādu ierakstu blogā. Liekas, ka ir vēl daudz kas rakstāms, bet negribas, lai ir pārāk gari. Tad domas atkal sāks rīkoties haotiski, un es tās vairs nespēšu sakārtot pienācīgās rindkopās. Tāpēc es beigšu pavisam prasti - ar punktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru