Sen nav rakstīts. Slinkums vai laikam trūkums, nezinu.
Šodien ir burvīgi saulaina brīvlaika pedējā darba diena un acis žilbst no gaišās saules, kas pirmīt visu laiku dzīvoja aiz kārtīgas mākoņu kārtas, un no lapu krāsainības, kas saules gaismā izskatās krietni skaistākas nekā leitus laikā. Ir auksti, bet tas liekas pat patīkami, jo ir garantija, ka es palikšu sausām kājām un nevajadzēs staipīt līdzi lietussargu.
Es joprjām prātoju par to, kāpēc mums tik daudz uzdod. Īpaši jau uz brīvlaiku. Man patīk atpūsties nevis visu laiku stresot par to, ka kaut kas nav padarīts, tāpēc šis brīvlaiks nav īpaši izdevies. Kā izņēmums vaŗetu būt diena un nakts Siguldā ar manām jaukajām dūdām. Man patīk tādas gudras un domīgas vakara sarunas pie tējas krūzes un nākamā rīta ekstrēmā pastaiga pa slapjajām un slidenajām Siguldas taciņām. Es kārtējo reizi pārliecinājos, ka rudenim piemīt burvība, bet man tāpat tas neiet pie sirds, jo ir pārāk maz saules un pārāk daudz drēgnuma.
Man nepatīk tumšie vakari, respektīvi, man nepatīk tas, ka tumšs paliek tik agri. Man nepatīk iziet ārā no skolas tumša un doties uz dejošanu tumsā, bet es skaidri apzxinos to, ka ir jāpaciešas vēl tikai divi mēneši, un atkal varēs gaidīt gaišākus rītus. :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru