Varētu rakstīt mūzikas ritmā. Šobrīd tas būtu uz viens, div', trīs, jo skan Amēlijas valsis. Pēdējā laikā es to dzirdu ne tikai no sava datora izvadierīces (tumbiņām), bet arī Vecrīgā un pie stacijas, kur to spēlē akardeonisti. Romantiski, bet šaubos, ka viņi to dara romantikas dēļ.
Fizika un ekonomika pilnā sparā. Skaitļi, formulas un definīcijas vienā putrā, bet galvenais ir jaukais laiks ārā un plānās drēbes, kuras vēl nav jānomaina ar šallēm, dūraiņiem un cepurēm.
Vēl es priecājos par tiem diviem apļiem (1600) sportā apkārt Rainim esplanādē. Diez ko cilvēki domā, kad redz skrienam sarkanas, nogurušas meitenes? Veselīgs dzīvesveids? Varbūt.
Kas vēl man patīk? Tie ir trakie smiekli starpbrīžos par visām stulbākajām tēmām, piemēram, par Merlinas Monro kāju vai vistām, kuru uz pasaules ir vairāk kā cilvēku.
Man garšo neēst vai arī ēst tad, kad ļoti gribas vai ir kaut kas garšīgs. Tas varētu būt arbūzs. Arbūzu man ir pilna māja, nesen vēl bija 47 kg, tagad laikam mazāk. Dīvaini.
Atkal gribas domāt par nostaļģiju, diezin kāpēc to izraisa tieši dziesmas? Paliek skumīgi, bet skumjas ir relatīvs jēdziens, jo tās nekad nevar salīdzināt. Lielas vai mazas, tās ir jebkurā gadījumā ir sliktas, bet vienas sagrauj iekšēji, citas - liek tikai nedaudz padomāt. Padomāt par to, kāpēc tās radušās un kā tās novērst. Taču šodien tām nav vietas.