Hā, viena nedeļa ir garām. Žēl, ka nepilna, toties visi mācību prieki ir visbeidzot izbaudīti, varētu atpūsties.
Man patīk, ka es savā dzīvē kolekcionēju uzvaras - lēni un plūstoši, bet ar apņēmību tās plūst manā kabatā, viena aiz otras. Vakar klāt pie citām nāca jauna, īpaši uzmundrinoša un vērtīga. Tik jācer, ka īstās sacensības šajā posmā pēc uzvaras sāksies pietiekami drīz, citādi es nenosēdēšu malā mierīgi.
Gaisā jau var sākt sajust rudeni. Šodien viens dīvainis iekš radio stāstīja, ka Latvijā ir divi skaistākie gadalaiki pasaulē - rudens un pavasaris. Par pavasari es varu piekrist, bet par rudeni? Nē. Skaistās, košās lapas un retās atvasaras nepadara to priecīgāku. Pārāk nejauka ir tā sajūta, kad, izejot ārā vecajā laikā, kad bija gaišs, tu pēkšņi saproti, ka ir tumšs un drēgns un auksts. Kur taisnība? Kur pazūd mans iecienītais siltums un gaisma?
Ak, jā, runājot par siltumu, man šogad sākās molekulārfizika. Kāpēc pasaule ir jāizķidā pa tik mazām daļiņām? Kāpēc ir jāpēta, kā tās kustās? Šoreiz es viennozīmīgi došu priekšroku mehānikai, kur viss bija, ja ne redzams, tad vismaz jūtams.
Sveiciens sestdienai, es beidzot tikšu pie savas stangas un baleta čībiņām. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru