sestdiena, 2009. gada 5. septembris

throw to the ground.

Šodien no rīta man bija karsti, beidzot izdevās pasveicināt baleta stangu un pasniedzēju. Burvīgs atkalredzēšanās prieks un apņēmības pilns sevis mocīšanas treniņš. Duša, dvielis, sārta seja un smaids pār visu seju - rīt iešu atkal!
Diezin kādēļ gaiss pēkšņi kļuva tik smacīgs? Atvasara? Nē, šaubos, vasaras smaržu nevar just. Varbūt vienkārši klusums pirms vētras? Šajā vieta izdevīgāk būtu rakstīt karstums nevis klusums, bet tas vairs neskanētu labi.
Ja domas jūk uz visām pusēm, sanāk daudzas īsas rindkopas. Haotiski, bet patiesi.
Man šodien ir apnikusi dižķibele. Pirmkārt, tas vārds liekas sasodīti muļķīgs, jo nekā diža šajā ķibelē nav, turklāt ķibele asociējas tikai un vienīgi ar kādu mazu sadzīves incidentu - poda apgāšanu, šķīvja saplēšanu, piena izliešanu uz grīdas -, bet nekādā gadījumā ar fundamentālām problēmām valstī. Otrkārt, par to tiek pārāk daudz un agresīvi runāts, bet darīts? Nezinu. Treškārt, tas sāk skart pārāk daudz un pārāk bieži, tas sāk bojāt dzīvi visiem (varbūt izņēmumi ir tie tur augšā). Un visbeidzot, ceturtkārt, tas sāk pārāk daudz noslogot manas domas, kuras es gribu veltīt kam gaišākam un pozitīvīkam, lai padarītu savu ikdienu vieglāku.

Brīvdienas ir atpūtas un darba komplekss, kas atšķir veselas divas dienas no visas darba nedēļas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru