Ir astoņi, bet jau krēslo. Krēslo, nevis pēkšņi paliek tumšs, kā tas bija tieši pirms gada Ķīnā. Neticami, ka gads jau ir apkārt, kopš tur ieradāmies, neticami, ka jau pusgadu es esmu atpakaļ Rīgā (tās divas nedēļas vasarā neskaitās), neticami, ka visticamāk pēc gada es jau atkal būšu tur. Taču vēl neticamāk ir tas, ka man tiešām un tā, ka ļoti, ļoti, pietrūkst visas tās kņadas, briesmīgā karstuma, nejēdzīgo apstākļu, negaršīgā ēdiena un milzīgo iespēju sajūtas. Runā jau, ka pietiek vienreiz padzīvot kaut kur citur, kā būs āķis lūpā un gribēsies arvien jaunas emocijas, jaunas vietas un cilvēkus, no kā var ne tikai smelties, bet ar ko var arī dalīties, kopīgi izdzīvot. Par to vairs šaubu nav (jeb kā mans jaunais, mazais ķīniešu valodas skolnieks Lukass teica: "Man stundas beidzas vienos vai sešos, ja nešaubos"). Es arī nešaubos, ieteiktu nešaubīties arī citiem, varbūt arī tad stundas beigsies vienos vai sešos. Čau, Dekart.
Krēslo ne tikai ārā, bet krēslo arī iekšēji, tas ir, sajūtu līmenī. Ne jau tā, ka būtu beigusies vasaras eiforija un tagad būtu pārņēmusi tik daudz izslavētā rudens depresija, nē, tā nebūt nav, bet ir iestājies posms, kad jāpierod pie tās rutīnas, kas noteikti drīz iestāsies, kad mācības, darbi un pienākumi ieņems sev vajadzīgo ritmu. Jāsaprot arī tas, ka nekur prom izbēgt un aizbēgt neizdosies, ka jāizcīna tas pēdējais mācību gads te un jāsaņem bakalaura diploms, neskatoties uz to, ka studiju programma šajā semestrī ir viena vienīga vilšanās, lai neteiktu vairāk. Ar tādiem studentiem, kas teju sauc pēc zināšanām un ir gatavi tās ar atplēstām rokām, šajā gadījumā - mutēm, norīt, studiju programma nespēj pat piedāvāt tik daudz kursu, lai varētu savākt semestrī nepieciešamos kredītpunktus, nemaz nerunājot par to, ka vismaz pēdējā gadā nebūtu slikti piedāvāt izvēles iespējas; kazi es gribu pamācīties vairāk par filosofiju, bet citas meitenes labprātāk izvēlētos ķīniešu dzeju, un vai tiešām mums, topošajiem sinologiem, nepienāktos pamācīties arī kaut ko no tās Ķīnas vēstures, kas ir pēc Qin impērijas izveidošanas 221.g.p.m.ē. Te vēl būtu derīgi piebilst, ka nav īsti arī palicis daudz pasniedzēju, lai gan arī tas ir garāks žēlabu un sēru stāsts. Nekas, mācīsimies mājās, turēsim acis un ausis vaļā brīžos, kad nav lekciju, lai tomēr tas "austrumpētnieka" vārds sevi attaisnotu ne tikai uz diploma un programmas aprakstā. Gana. Pietiks par skumjo un pelēko.
Ja es būtu Zatlers (bet nav jau tikai viņš tāds viens), tad es noteikti pavaicātu sev, kas es esmu. Uz šo jautājumu man atbildes joprojām nav, bet pamazām tā duļķainā nākotne rādās skaidrākās krāsās un ir aptuvena nojausma virzībai uz to, kas es gribētu būt. Ja vēl vasaras beigās, kad mana skolniece, kurai 3 gadus mācīju matemātiku un fiziku, pabeidza 12.klasi un es nolēmu, ka varbūt tomēr no tās pedagoģijas jāpabēg malā, tad šobrīd es ne tikai mācu ķīniešu valodu mazajam Lukasam, bet arī redzu sevi akadēmiskā vidē arī vēlāk, iespējams, ne tikai studentes lomā. Protams, domas vēl var miljons reižu mainīties, un gan jau mainīsies ar', taču tagad es ar tiešām neviltotu prieku katru reizi dodos pie Lukasa zīmēt tankus, mašīnas, kosmiskās raķetes un elektriskos pūķus, un no sirds priecājos par to, ja viņš atceras kādu iepriekšējā reizē apgūtu vārdiņu. Priecājos tik ļoti, ka šodien sapratu, ka varbūt nav vērts meklēt pusslodzes darbu kādā ofisā, tāpēc ieliku "privātskolotājas" sludinājumu un esmu gatava jauniem skolniekiem, kuru mācīšanai gatavoties, radoši izpausties, un par kuru sasniegumiem just gandarījumu (hā, šis tā mātišķi skan). Vēl skaidrs ir tas, ka mācīties pašai man arī patīk dikti un ļoti, to sapratu kaut šodien, kad teju piecas stundas no vietas, lasīju, rakstīju, klausījos un pazaudēju laika sajūtu, tādēļ ir gana skaidrs, ka pēc diploma iegūšanas, pēc Ķīnas, sekos maģistrs vai vēl viens bakalaurs; par to, kas un kur, vēl laiks pārodmām ir, saka jau, ka tos sapņus skaļi nedrīkstot teikt, vēl nepiepildīsies. Lai vai kā es esmu pārdomām pilna un idejām bagāta, vismaz tā man šķiet, kā es to realizēšu, to vēl redzēs, bet galvenais jau esot iedīgļi, tos tad nu kultivēsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru