Documentaries.

Vasarai ejot uz beigām, arvien vairāk jūtu izsalkumu pēc jaunām zināšanām, jaunas pieredzes un jauna skatījuma. Nav sarežģīti atrast internetā dažnedažādas dokumentālās filmas par principā jebkuru interesējošu tēmu, tāpēc, noskatoties filmu par īsteno Chinese dream vietējā vidējā ķīnieša uztverē, tad turpinot ar filmu par izglītību, cenšos nepazaudēt saikni ar Ķīnu, saglabāt to atmosfēru, ko jutu tur, arī šeit. Chinese dream bija tā TV šova/konkursa tēma, kurā piedalījos jūlijā Pekinā un Changsha pilsētā, kur visi ārzemnieki, kam viss tika apmaksāts un izrādīts, stāstīja, kā viņi mīl Ķīnu. Banāli skan, bet mūs visus vienoja viena ideja, mēs visi priecājāmies par Lielo Ķīnas mūri un šausminājāmies par smogu, mēs visi plānojam doties uz Ķīnu izmantot mums dāvināto stipendiju pus gada mācībām - tas un, protams, vēl daudz citu lietu ir mūsu, ārzemnieku, Chinese dream (vismaz tas ir tas, ko no mums grib dzirdēt). Mēs, kas esam ciemiņi, varam atļauties ko tādu izsapņot, patiesībā ir pilnīgi reāli to visu piepildīt, ko gan nevarētu teikt par vidējo ķīnieti, kas tālāk par savu kopmītņu gultu un darba virsmu miljoncilvēku iestādēs varbūt nemaz nav redzējis. 

Kad ķīniešu pasniedzēja pirmo reizi stāstīja par to, cik liela nozīme ir vidusskolas pēdējai klasei un gala eksāmeniem Ķīnā, es, protams, šo nozīmīgumu relatīvi nostatīju mūsu eksāmeniem un 12.klasei, taču, sarunājoties ar citiem ķīniešiem un noskatoties dokumentālo filmu par vidusskolas pēdējo gadu, sapratu, ka šis viens gads ir tas, kas nepārspīlējot ir izšķirošais viņu dzīvē. Ja mēs sūdzamies par negulētām naktīm un daudzajiem kontroldarbiem, tad te, nu, būs veseli divi semestri, kas pavadīti, skaļi rečetējot tekstus (i matemātiku, i politiku, i angļu valodu, i vēsturi u.c.), no pulksten 5.30 līdz nakts vidum, esot zem milzīga spiediena no pasniedzēju puses un dzīvojot pa 10 cilvēkiem vienā mazā istabā. No mazas pilsētas nav nedz dzelzceļa, nedz citu lielu ceļu, kas vestu uz lielajām pilsētām, vienīgais ceļš ir ekselenti rezultāti valsts eksāmenā, ja tie ir, tad arī vecāki būs gatavi neēst un pārdot māju, lai tikai bērns tiek prom un seko savam ķīniešu sapnim. Ilūzijas, ierodoties lielajās pilsētās, nereti tiek grautas, taču pilsēta viņu acīm tāpat nav tie lauki, kur strādā vecāki par, ja paveicas, 1 eiro dienā, nopūloties caurām dienām. Te, nu, parādās tās kultūru atšķirības - tur tiešām var just, ka visi par vienu, vismaz vienas ģimenes ietvaros noteikti. Ja pašam neizdevās, tad ieguldīs maksimāli un visu tikai, lai bērns tiek prom no tās pelēcības un bezizejas, kur iestrēdzis esi pats. Nav vienaldzības. To, ka nav vienaldzības, var redzēt arī daudzajos video un fotogrāfijās, kur iemūžināts tas, kā vecāki, stāvot pie skolas, lūdzas un raud bērnu eksāmenu laikā par to, lai viss ir kārtībā, lai bērnam nav nervu sabrukuma, lai viņš tiek galā ar stresu un lai noliek to eksāmenu tā, lai varētu tikt universitātē vai koledžā. Ir tikai divi ceļi - eksāmens vai nabadzība. Protams, nav tā, ka augstskola garantē izeju no nabadzības un smaragdiem rotātu ceļu uz labu dzīvi, taču tā sniedz vismaz cerību, kādu vārgu pavedienu, kam sekojot, var sasniegt to, par ko sapņo tie, kas nav redzējuši neko vairāk par rīsu laukiem. 

Atšķirība starp to, ko mēs redzējām pilsētās, un to, par ko tiek runāts šajās dokumentālajās filmās, ir milzīga. Ķīna ir pārāk dažāda, lai es jebkad varētu uzdrošināties apgalvot, ka saprotu, kas tur notiek, jo redzu tik mazu daļu no visa milzīgā aisberga, ko varu interpretēt principā jebkā, taču skaidrs ir viens - jātur vaļā acis un ausis, jāizmanto iespējas un jāatmet aizspriedumi un stereotipi, lai spētu vismaz pieskarties tam patiesajam un ar zelta spīguļiem neaplīmētajam Chinese dream.