Aizvadīta gaužām mierīga nedēļa Ķīnā, ,tāpēc nekādu piedzīvojumu stāstu šoreiz nebūs. Ar garākiem vakariem kopmītņu istabiņā, ar vairāk mūzikas un vairāk sarunu. Iespējams, esam nogurušas, iespējams, un visdrīzāk tā arī ir, pie vainas bija lietus un vēsums, kas pēc mūžīgajiem 30 grādiem pārsteidza nesagatavotas. Pārsteidza pat tiktāl, ka uz nakti bija jāaizver balkona durvis un logs, ka ar ietīšanos segā bija par maz, lai justos silti. Pirmo reizi no skapja tika izvilktas siltās zeķes un jaciņas, pirmo reizi, ejot ārā, uzvilku zeķbikses, taču, teiksim, šodien viss nu jau ir atgriezies vecajās sliedēs - karstums, saule un vasara, tikai šoreiz debesis dzidrākas un pāris dienas, cerams, debesis saglabās kaut cik zilu nokrāsu, un ziniet, vakar vakarā pat varēja redzēt zvaigznes - lietus dara brīnumlietas. Jā, te joprojām viss zaļo un plaukst, kokos tādi ziedi, ka gribas uzgleznot.
Garos rudens vakarus, kuri gan te līdz šim ir bijuši tieši kādi trīs, īsinājām, kā nu mācējām. Lāčplēša dienā devāmies uz Perry's uz pēcpusdienas kafiju un pusdienām, kur iededzinājām līdzpaņemto svecīti un padomājām siltas domas par mājām, pēcāk atgriezāmies un ievēlāmies ar galvu un kājām mājas darbos, rakstījām savas esejas, līdz pulksten divpadsmitos vakarā sapratu, ka gribas ko latvisku un mājīgu dienā, kad draugi Rīgā dodas uz krastmalu iedegt svecītes. Kā nu sanāca, kā ne, līdz diviem naktī sēdējām ar Vendiju istabiņā, klausījāmies koru dziesmas no Dziesmu svētkiem (vēlāk gan aizgāja skaistākais Bumbieres, Lapčenoka un co repertuārs) un ēdām viņai no mājām atsūtītās dzērvenes pūdercukurā. Ar ķermeni šeit, domās - mājās. Tādus vakarus vajag, un tagad cītīgi domājam, kā padarīt 18. novembri īpašāku.
Vienā citā vēsā, tumšā vakarā nolēmām pārbaudīt savu roku veiklību un iemācīties dziesmiņu ar krūzītēm. Pēc nenogurdināmiem treniņiem, pareizāk, smiekliem, nofilmējām rezultātu (ir astoņi video, no kuriem vienā tomēr kaut cik noturējāmies un nesmējāmies). Te, nu, būs!
Kas vēl? Nekas īpašs, dzīvojamies, ēdam augļus līdz nelabumam, uzņemam vitamīnus, mācāmies, jūtam progresu, mēģinām paplašināt savu ēdienkarti un arī redzesloku, joprojām cenšamies izprast ķīniešus un viņu kultūru, tad jau redzēs, kā būs. Vēl meklējam biļetes uz mājām, redz, vairāk nekā puse laika jau ir pagājusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru