City of dreams.

Elpa, izelpa, elpa aizraujas un tad dziļa nopūta.

Esam Honkongā, un šī nav Ķīna nevienā tās iespējamās nozīmēs. Pilsēta, par kuru var teikt, ka gribēšu tur atgriezties, par kuru ir sajūta, ka, jā, šis ir mans, un es ticu, ka tā var šķist ikkatram, jo to viegli asociēt ar sevi. Lielpilsēta ar lielo "L".

Šķiet, atkal vieglāk būs stāstāmo sadalīt pa plauktiņiem, tāpēc visu pēc kārtas:

Pilsētas kopskats, smarža un atmosfēra.

Honkonga smaržo pēc jūras. Arī skats uz jūru un pretējo salu no Kowloon pussalas bija mans iemīļotākais visu šo piecu dienu laikā. Ar to iesākas katrs rīts un beidzās katrs vakars - sēdējām, runājām, baudījām, skatījāmies un centāmies iegaumēt ik debesskrāpi. Sāļais gaiss plandīja matus, lietus ik pa brīdim arī uzlija, taču tas viss bija tik ļoti vietā. Pilnīgs miers un dzīves plūsma reizē. Kas attiecas uz mūsu pussalu, tad varu teikt - pārticības un labas dzīves sajūtas te noteikti netrūka. Izkārtnes, simtiem veikalu, no kuriem lielākā daļa bija mājvieta dažnedažādākajiem zīmoliem. Ēkas draudzīgi viena pie otras, visas dažādas un, lai arī pārsvarā augstceltnes, interesantas un ar raksturu, ko nevarētu teikt par lielāko daļu Guangzhou debesskrāpju. Centrs, tas ir, pretim esošā sala, ir kaut kas vienkārši neaprakstāms - šauras un ne tik šauras ieliņas, kalnainas un lēzenas, omulīgas, gaišas un tumšas, skaļas un klusas. Šķiet, pa tādām ieliņām staigāt varētu mūžīgi. Patika kontrasts starp jauno un veco, patika tā rietumu klātbūtne arhitektūrā, kas kontrastēja ar ķīniešu veikaliem un tirdziņiem. 

Cilvēki.

Cilvēki, lai arī vairums ķīniešu, likās tādi galīgi neķīniski. Pirmkārt, skaistāki, atvērtāki, smaidīgāki un, galvenais, laipnāki (biju jau atradinājusies no tā, ka cilvēks atvainojas, metro negrūžas virsū, veikalā sveicina utt.). Otrkārt, patīkama pārmaiņa bija arī tā, ka viss nav tikai un vienīgi ķīniešu valodā, kas ļāva justies brīvāk (jāsaka, ka tas gan varētu būt arī iemesls, kāpēc nebraukt uz HK mācīties ķīniešu valodu - ar tevi visi runās angļu valodā). Treškārt, mēs nejutāmies kā astotais pasaules brīnums, esot baltas, mūs nefotografēja uz katra stūra un no mums nebaidījās, kas pēc šiem mēnešiem Guangzhou bija nereāli patīkama pārmaiņa. Šodien, kad meklējām staciju, viens vīrietis gados pat pienāca mums klāt, apjautājās, ko meklējam, un vienkārši parādīja ceļu, kas likās tik, tik, tik jauki. To visu tiešām tā nevar pastāstīt, bet liels prieks, ka guvu tik daudz pozitīvu emociju tieši no apkārtējiem, ar viņiem pat nekontaktējoties.

Parki, tempļi, dārzi.

Pateicoties mūsu lieliskajam gidam, pamanījāmies apskatīt apbrīnojami daudz publisko parku īsteni ķīniešu gaumē. Stili, reliģijas mijās un brīžiem arī saplūda, bet viens bija nemainīgs - viss skaisti iekopts, krāšņs un sajūsmu izraisošs. Man, kā pilsētas ciemiņam, protams, primāri gribējās visu izstaigāt, aptaustīt un nofotografēt, taču es ļoti labi spēju iedomāties sevi šādos parkos sēžam, baudot mieru un lasot grāmatas. Prom no pilsētas burzmas, tajā pašā laikā atrodoties centrā - tas arī mums, rīdziniekiem, nav nekas jauns, taču te tas viss ir citādi, jo nevar izskriet cauri parkam, desojot no Raiņa bulvāra uz Tērbatas ielu, te tas kaut kā krietni simboliskāk, bet varbūt tāpēc, ka ķīniskāk. Mūsu kolekcijā nu ir četri parki, viens par otru skaistāks.

Divstāvu tramvaji, divstāvu autobusi, kuģīši un metro.

Jāsāk laikam būtu ar to, ka, lai arī zināju, ka Honkonga bija angļu pakļautībā, neiedomājos par to, ka braukšanas virziens arī ir tāds pats kā Anglijā, kas uz ielas lika justies nedaudz neveikli, katru reizi domājot par to, uz kuru pusi tad nu ir jāgriež tā galva, lai paskatītos, vai nav mašīnu. Arī sabiedriskais transports ļoti smaržo pēc Londonas - divstāvīgie autobusiņi visās iespējamās krāsās un arī divstāvīgie tramvaji, kas divus vakarus mums kļuva par lielisku izklaidi un veidu, kā iepazīt pilsētu - par 16 santīmiem brauc, cik gribi, tad pārkāp citā virzienā un brauc atkal, un arī tur vējš matos. Vēl viens sabiedriskā transporta veids, par kuru biju sajūsmā, ir kuģītis, kas savieno pussalu ar salu un ar kuru braucām katru dienu (arī ap 20 santīmiem). Patika, ka nebija tā spīdīguma un mūsdienīguma, kas ir, piemēram, metro, un patika, ka varēja pašūpoties jūras viļņos un paskatīties uz abiem krastiem reizē. 

Autobusi un tramvaji

Kuģīšu piestātne

Kuģītis

Hostelis. Uh, šis ir atsevišķs, garš stāsts, bet long story short - pilsētas pašā centrā ar iekšu tādu, ka elpa aizraujas bailēs, jo visapkārt ir melnīgsnēji cilvēki, kas uzmācas ar piedāvājumiem par hosteļiem, sim kartēm un visu pārējo iespējamo, un padara tikšanu līdz liftam tik nepatīkamu un smieklīgu reizē, cik vien iespējams. Milzīgā ēkā ir milzīgi daudz hosteļu, un tad nu izrādās, ka mūsējais ir 14.stāvā, bet reāli 16.stāvā, jo tur ir reception, bet istabiņa 15. Ok, šis jau vairāk izklausās pēc Ķīnas, es zinu. Lai vai kā, mūsu reception vīrietis ir kaut kāds pakistānietis vai indietis, kas uzreiz ievieš bailes, bet, nekas, dodamies uz istabiņu, kas izrādās gluži normāla, ja neskaita skaisto skatu pa logu. Protams, uzreiz problēmas - nemākam aizvērt durvis, nestrādā tualete, un šķiet, ka jau ar pirmajiem zvaniem uz reception, viņiem skaidrs, ka esam kaitinošas, neko nejēdzošas meitenes no provinces. Lai nu būtu. Vismaz mums smieklīgi.

Veikali un ēdiens.

Ja godīgi, es neatceros, kad būtu tik maz dienās apēdusi tik daudz šokolādes un kad būtu tā lēkājusi aiz sajūsmas veikalos. Veikalos ir praktiski viss, ko vien normālai ikdienai vajag, bija arī siers un šokolāde, kas tik ļoti pietrūka! Viss skaisti salikts plauktos, pārredzams un skaists. Arī ēstuvēs viss tiešām, tiešām garšīgs, lai arī dārgāks. Ēdiens viennozīmīgi bija tas, ko pa šīm dienām izbaudīju godam, tagad kādu laiku varēs priecāties par Guangzhou augļiem un neilgoties pēc šokolādēm.

Es gribu pastāstīt vēl miljons lietu, taču pagaidām tas galvā ir vienā milzīgā murčkulī, kas saucas "ĀRPRĀTS, VISS BIJA TIK LIELISKI", tāpēc to sajūsmu ir grūti tā sakarīgi izklāstīt. Zinu, ka man ir sajūta, ka šī nebija pēdējā reize, kad es saskaros ar šo pilsētu, jūtu, ka nav pēdējā reize, kad esmu mākslas muzejā jūras krastā (jo tas muzejs bija KAUT KAS). Bija savādi atgriezties šovakar pelēkajā stacijā un kopmītnēs, bet, ziniet, atverot durvis, es pasmaidīju un nodomāju "mājās tomēr ir labi". Redz, iedzīvojusies. Ar meitenēm runājām, ka Ķīna maina, un es skaidri to jūtu, ir tāds lielāks miers, bet par to citreiz.