Laiks rit, un arvien biežāk sanāk iedomāties par mājām, taču arvien mazāk salīdzināt Guangzhou ar Rīgu. Nesalīdzināmi. Te vienkārši ir cita pasaule - citi cilvēki, cita atmosfēra, citas debesis, cits viss. Es esmu droša, ka te var iedzīvoties, principā šobrīd tāda sajūta jau ir, galu galā drīz paies pirmais mēnesis, tomēr nekad, nekad te nevarēs justies kā "viens no viņiem", jo mēs esam pilnīgi atšķirīgi, un te runa nav tikai par izskatu, valodu un kultūru. Atšķirīga dzīves uztvere.
Šīs pēdējās dienas mums bija brīvas, jo ķīnieši svinēja 中秋节 jeb Rudens Svētkus. Pilsētā parādījās vairāk sarkanās laternas un veikali bija piebāzti ar jau iepriekš minētajiem Moon Cake'iem. Brīvo laiku izmantojām lietderīgi un, ignorējot karstumu, kas šoreiz ir vēl lielāks (nesaprotu, cik karstāks vēl ir iespējams), piektdienas vakarā devāmies pastaigā pa centru. Jau ierastā izgaismotā pilsētā šoreiz šķita vēl gaišāka, bija diezgan viegli pazust cilvēku pūļos, visi visu fotografē, visi priecīgi. Radās iespaids, ka ķīniešiem gaismiņas un lāzeri izraisa milzu sajūsmu, tāpēc viņi ne tikai priecājas par izgaismoto visu, bet arī paši ieģērbjas mirgojošas zaķus ausīs, jostās, apkarina sevi ar lukturiem un rokās vēl tur lāzerus. Pašā centrā uz saliņas redzējām milzu gaismas objektu, kas bija, uzminiet kas, SĒNES. Ilgi prātojām, vai tiešām sēnes ir skaistākais, ko var attēlot, bet galu galā tiešām izskatījās neslikti, un, ām, nē, tomēr ļoti dīvaini.
Milzu sēnes
Pēc neilgas pastaigas nolēmām doties mājās, un, kā nu nebija, kā ne, izrādījās, ka netiekam metro, jo tur ir simts miljonu cilvēku, kuru rinda stiepās teju vai ārpus metro ēkas. Rindas bija pat uz eskalatoriem. Tā kā taksi ķert būtu vēl neiespējamāk (a taksis te ir ļoti lēts), tad nācās vien čāpot uz iepriekšējo metro staciju. Iekāpt izdevās, taču visu ceļu bija diezgan nereāla sajūta, kad katrā metro stacijā dzirdējām kliedzienus un prātojām, vai tur kāds tika saspiests, vai iespiests vai pārspiests, jebkurā gadījumā galvenais, ka mums cilvēki baidījās pārāk spiesties virsū un mums bija vieta, kur vismaz ieelpot. Interesanta pieredze. Līdzīgas sajūtas man bija tad, kad vienai bija jābrauc uz vīzas kārtošanas vietu, otrā pilsētas galā, sastrēgumstundas laikā, tas ir, astoņos no rīta. Tobrīd gan galvenais mērķis bija nesaspiesties, laikā izspraukties no vagona, kas nemaz nav tik viegli, jo cilvēku kāpšana iekšā un ārā pa vienām durvīm notiek paralēli, un neļaut plūsmai sevi aizvest uz nepareizo eskalatoru, lai varētu pārsēsties pareizajā līnijā. Bet arī tas izdevās, un es pat neapmaldījos, kas ir tiešām pieminēšanas vērts.
Vakardiena tika pavadīta zoodārzā. Ieejas maksa 20 juaņi (Ls 1,70), taču pavadīt tur var tiešām visu dienu, kas nebija mūsu gadījums, jo neesam tik karstumizturīgas. Žirafes, pandas, zilioņi, degunradži, tīģeri, lauvas, respektīvi viss, ko var vēlēties. Arī mēs kā zoodārza eksponāti, jo uz mums skatījās un bildēja tāpat kā dzīvniekus. Izstaigājām krustu, šķērsu, devāmies pusdienās un tad, un TAD iepirkties, kas bija vēl vesels piedzīvojums.
Visāds žirafes. Man šķita svarīgi sabildēt visādus zvērus, bet tagad tās daudzās bildes ir pat slinkums sašķirot.
Ziemeļu ieeja zoodārzā.
Pusdienu nūdeles restorānā. Stāsts par ķīniešu ēdieniem ir citai reizei, bet tagad varu teikt to, ka esmu ļoti nogurusi no supereļļainiem ēdieniem, un, jāsaka, ka no eļļas izvairīties praktiski nav iespējams.
Lūk, tā izskatās tipiska ķīniešu iela. Mazi veikali, kur pārdod dievs-vien-zin-ko, bet toties visi strādā un visiem ir darbs. Žēl tikai, ka pārsvarā pārdevēji vientuļi tup ārpus saviem tempļiem un ēd nūdeles.
Ir ieliņas centrā, un to nav maz, kur nav apgaismotu un krāsainu debesskrāpju. Tipiskas aizkulises, t.i., tipiska māja. (Palielinot bildīti (klikš uz bildi, un tā kļūst lielāka), var redzēt, ka māja ir bēdīgāka, nekā mūsu ierastās deviņstāvenes)
Parks, ko uzgājām pa ceļa. Te nu ir Guangzhou skaistā puse.
Beijing lu jeb gājēju iepirkšanās iela. Viss spīd un laistās, cilvēku un veikali jūra.
Nekad nebiju domājusi, ka mācēšu kaulēties. Ne es spēju būt nekaunīga, ne arī zinu, cik ļoti un kā var mest to cenu nost. Bet, hā, tas nemaz nav tik grūti, īpaši, kad esi noguris un ir slinkums ar viņiem runāties. Shēma vienkārša - pieej klāt, skaties to, kas interesē, pārdevēja būs uzreiz un nosauks savu cenu, tālāk vajag viegli nošķobīties, pateikt, ka pārāk dārgi. Pārdevēja iedos kalkulatoru, uz kura jāuzbaksta sava cena. Jāuzbaksta smieklīgi zema, kā rezultātā pārdevēja pateiks "nē" un aizgriezīsies. Tad mierīgi jādodas prom un jāgaida, kad viņa skries pakaļ, un, ticiet man, ilgi nav jāgaida. Šo procedūru var atkārtot vairākas reizes, līdz cena tiks samazināta aptuveni 3 vai 4 reizes. Galvenais ir iet prom, tieši tik vienkārši tas ir. Noteikti vēl patrenēsimies, bet ir lieliski, ka sanāk un ka patīk, iepirkties tā ir daudz interesantāk. Ja vēl varētu pielaikot lietas, būtu pavisam ideāli, jo drēbju, somu, kurpju te ir daudz, un tiešām lēti, un tiešām tā, ka daudz ko gribas.
Tā kā tā mums te iet. Un, jā, nekad nebūtu domājusi, ka man pietrūks rudens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru