otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Once-in-a-lifetime opportunity.

Pirmās lekcijas godam aizvadītas. Grupā esmu vienīgā latviete, esam divi cilvēki no Eiropas (otrs ir spānis), tad ir divi melni puikas no Āfrikas, Ugandas un otru es neatceros, daudz korejiešu, daudz taizemiešu, trīs japānietes, indieši, indonēzieši un es noteikti vēl kaut ko esmu aizmirsusi, īsi sakot - raibumraibā publika.  Šodienas lekciju pasniedzējas bija jaunas sievietes, ļoti, ļoti aktīvas un entuziasma pilnas, kā rezultātā rīta cēliens pagāja tiešām nemanot. Nebija viegli, taču tā sajūta, ka visu lekciju nepazaudē uzmanību ne uz mirkli un visu laiku absorbē jauno informāciju, ir satriecoša. Uzdevumi, mājas darbi, kontroldarbi - viss jau pirmajā dienā, atliek vien iegādāties galda lampu un ķerties klāt jaunajiem hieroglifiem, tekstiem un vārdiņiem. 
Tāda bija šodiena, kas sākās uz pozitīvas nots un, cerams, uz tādas arī tiks pavadīta, ko gan nepavisam nevar teikt par vakardienu. Negribas daudz ieslīgt detaļās un atcerēties visas negācijas, ko vakar nācās piedzīvot, bet, īsumā sakot, tā ķīniešu birokrātija nav no tām lietām, kas padara dzīvi vieglāku, lai neteiktu vairāk. Jau tagad ir izstāvētas miljons rindas, dokumentiem atdotas padsmit fotogrāfijas, parakstītas desmitiem lapas, veidlapas, dokumenti, un, jāsaka, ka joprojām visas formalitātes ne tuvu nav nokārtotas. Protams, katrā valstī iebraucējam ir jārēķinās ar dažnedažādām grūtībām, taču te tas viss nākas daudz sarežģītāk. Turu īkšķus, lai rīt izdodas izstāvēt garās rindas, pirms ārsti dodas pusdienās. Galīgi negribu kavēt lekcijas, bet, kas jādara, tas jādara. 

 Nedaudz debesskrāpju, nedaudz smoga. Centrs.
Kas attiecas uz ēdienu, tad esam atradušas dažas garšīgas lietas. Mazās cenas ļauj eksperimentēt un nogaršot arī to, kas neizskatās tik labi, piemēram, šodien ēstās desiņas, kā izrādās, bija karamelizētas un supertaukainas reizē, bet tas nekas, jo pilna paplāte pusdienu (rīsi (4 santīmi)+zirņi ar zivi +desiņa) ēdnīcā maksāja 5 juaņus, kas ir ap 40 santīmiem. Tik lēti, protams, nav visur, taču ar Latvijas cenām salīdzināt tiešām nevar. (Tikko aiz loga sāka skanēt kārtējais ķīniešu pompozais maršs, tādi te skan gan no rīta modinātāja vietā, gan vienkārši dienas laikā). Veikalos arī pamazām sākam orientēties, un no dīvainajām lietām dažreiz sanāk izvēlēties mazāk dīvainās. Augļi gan te ir debešķīgi, tiešām skaisti, krāsaini un svaigi. Uh, kaut kā haotiski man sanāk, laikam esmu nedaudz aizņēmusies ķīniešu neloģiskumu, kas, starp citu, izpaužas it visā - pat lifts pa stāviem pārvietojas galīgi neloģiski. 
Pusdienas centrā. Nūdeles ar zivju buljonu, daudz ķiplokiem un citiem brīnumiem (te viss ir zupās).
Es nezinu, kā no malas manis rakstītais tiek uztverts, tāpēc gribu piebilst vien to, ka, neskatoties uz mazajām un ne tik mazajām problēmām, ar ko saskaramies, ir aizvadīta viena piepildīta nedēļa. Ķīnieši mūs uztver kā ārzemju zvaigznes, palīdz, cik var, ir atvērti un cenšas pat tad, ja nesaprot, ko sakām, ko vēlamies, uz ielas tiekam fotogrāfētas visos rakursos un kopumā esmu droša, ka iedzīvosimies visnotaļ ātri. Gribas pastāstīt miljons mazās dīvainās, interesantās lietas, bet nevar visu un uzreiz. Ak, jā, vienu gan - tagad, stāvot pie kases, atlikuma saņemšanas brīdī steidzīgi lieku maku somā, lai atbrīvotu rokas un paņemtu naudu abām rokām, jo ar vienu to darīt nav pieklājīgi. Tā lūk!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru