Hospital.

Beidzot nedaudz gaišākās krāsās, kas patiešām priecē, jo pavasarī citādi nevar. Žēl, ka šogad pavasaris tik vēls un auksts, bet gan jau; labs nāk ar gaidīšanu.

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu pabijusi dažādās medicīnas iestādēs vairāk nekā visā savā mūžā kopā. Neslimoju, nē, apciemoju. Ir patīkamākas vietas, ir mazāk patīkamas, taču vakardien es sajutu to, pēc kā tik ļoti ilgojos, tas ir, patiesu, cilvēcisku sirsnību, bez jebkādiem aizspriedumiem, bez jebkādiem nolūkiem, vienkāršu mīlestību. Protams, cilvēki nebija pie vesela saprāta, taču, kad kāda nepazīstama meitene metās man apkārt, mēģinot apskaut pēc iespējas ciešāk, un lūdza papaijāt galvu, sapratu, ka veselais saprāts un domāšana, kā tas pienākas normāliem cilvēkiem, mūs tik ļoti attālina no tā maiguma un sirsnības, kas, iespējams, ir pavisam dabiska parādība. Šķiet, ka Maslova piramīda uz viņiem nedarbojas, jo šiem cilvēkiem apskāviens noteikti ir viena no svarīgākajām vērtībām, pat ne apskāviens - uzmanība un siltums. Skumji, cerams, ka viņiem ir ģimene, kas apciemo, bet, ja ne, tad es zemu noliecu galvu to cilvēku priekšā, kas nodarbojas ar brīvprātīgo darbu un apciemo šos cilvēkus. Tas ir nepieciešams, ļoti. Ja sabiedrību uztver kā veselumu, tad mūsu pienākums ir palīdzēt vājākajiem, vismaz uz mirkli pieverot acis uz individuālisma propagandētajām vērtībām. Es nerunāju par pilnīgu ziedošanos un trakām žēlsirdības izpausmēm, bet gan par vienkāršu aizdomāšanos, jo tas, ko pieredzēju vakar, ne tikai lika aizdomāties, bet arī sasildīja.

Tiktāl par sentimentālām lietām. Dažreiz jau drīkst, īpaši, ja tas šķiet svarīgi.