Ja mēs nezinām, kur esam laikā, mēs nevaram interpretēt, kas ir vakardiena. Tik loģiski, bet raisa domas.
Šodien viss pelēks, bet tas nav slikti, jo smaržo pēc vasaras pelēcības, un aizvakar bija krāsaini. Līdzsvarā, vismaz pagaidām. Vakardiena bija piepildīta, piepildīta ar lietām, kas ir tuvas man - pareizajiem cilvēkiem, pareizām lietām, interesantām sarunām, nedaudz lingvistiskas dusmu un literatūru. Biju uz prozas lasījumiem. Tagad trešdien vēl dzeja, un tad būs pilns komplekts, no dažādām operām gan, bet tomēr. Pagaidām dramaturģija patika vislabāk, bet varbūt tāpēc, ka tur tādas svaigākas asinis, mazāk naftalīna smaržas. Runājot par prozu, jā, nedaudz vilšanās, šķita, ka būs kaut viens fragments, kas aizraus elpu, bet nebija. Bija vienkārši stāsti vai, kā vienā gadījumā, skaistu, gudru vārdu virknējumi, kas manī neraisīja emocijas, pat saksofons starp lasījumiem neiedvesmoja, bet tas jau cits stāsts. No visiem latviešu pagājušā gada prozas šedevriem, ja tā to var nosaukt, vislabāk patika Gundegas Repšes vēstule, lai gan tas nebija nominētā darba fragments, bet gan viņas vēstule jeb autores domas par šo literatūras gada balvu, kritikām, uzslavām un darba izķidāšanām. Par brīvību, par brīvību, kuru viņa pauž kā savu darbu, kā pabeigtu romānu, un par to, ka tās ir viņas tiesības palikt saistītai ar savu darbu ne vairāk kā "autore-darbs" attiecībās. Īsi, kodolīgi, asi un saprotami, taču skaistiem vārdiem. Var just personību, būs jāpalasa vairāk viņas darbus, ar "Ugunszīmi" un vakar dzirdēto vien nepietiek. Piesaista izteiksmes veids, piesaista domas, bet varbūt tā ir sakritība.
Vēl Oņegins Jaunajā Rīgas Teātrī. Sākumā dusmas un pārsteigums par nežēlīgo izsmieklu un ņirgāšanos, bet pēc tam garda garša par to, ka arī šedevrus var parādīt tā. Uhh, hiperbolas, pārspīlējumi, sarkasms, jā, Puškina cukuram tāda interpretācija ir diezgan vietā, īpaši, ja režisors ir vīrietis, un lielākajai daļai racionālo vīriešu, tāpat kā skeptiskām, piezemētām sievietēm, nav saprotamas saldās mīlas frāzes, skarbās mīlas mokas un vienkārši pārlieku uzspēlētas emocijas. Arī man tas līdz šim bija šķitis samāksloti, bet tomēr uztvēru un joprojām uzveru to kā vērtību, kā mākslu, kā ģeniālu izteiksmes veidu. Tāpēc, jā, izrāde strīdīga, galvenokārt laikam tāpēc, ka tiem, kas Puškina Oņeginu iepriekš "ni, ni", ar šo izrādi nevajadzētu sākt viņa daiļrades iepazīšanu. Bet pazinējiem - kāpēc ne? Lielisks viedoklis no cita skata punkta, īpaši jau mūsdienu skeptiskajiem, ironiskajiem, racionālajiem cilvēkiem.
Vairāk literatūras, vairāk mākslas dzīvē, un viss ies uz augšu. Tā visdrīzāk arī būs, jo, darot to, kas patiešām patīk un interesē, vienmēr var sasniegt vairāk. Sasniegumiem nav jābūt taustāmiem, pietiek ar gandarījumu un labu pašsajūtu. Šim vakaram atkal Fausts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru