Exhaustion.

Viss ir savstarpēji sapinies, es neko jaunu vairs nevaru uzrakstīt, viss tik pa apli, bet tas laikam tāds posms, un tādiem arī jābūt, lai arī cik reizes es to nebūtu teikusi. Saka, ka māksla rodas sāpēs, bet es kaut kā tam vairs neticu, jo tad, kad ir smagi, grūti un sāpīgi, vai tad gribas ko radīt? Kaut kā nav ticības tam. Viens ir izlādēties, bet otrs - tiešām kaut ko radīt, kaut ko, kas nav agresīvs, lai gan māksla var būt arī agresīva, jau atkal nezinu. Šķiet, ka varbūt būtu vērts mēģināt visu izlikt uz papīra, bet tad tur sanāks kaut kas tikpat nejēdzīgs kā tagad šeit, kur es mīņājos no kājas uz kājas, bet ne pie kā nenonāku. Muļļāšanās un pelēcība, vai tieši pretēji - krāsu pārpilnība, kas veido pārāk raibu un netīru pleķi. 

Šķiet (jau atkal vārds "šķiet"), ka ārā šodien ir tāpat, kā man iekšā. Pavasaris tomēr nenāk, vai arī nāk, bet kaut kā galīgi nepareizi, it kā mēģinātu pierādīt, ka vienreiz jābeidz cerēt, ka līdz ar tā iestāšanos elpot kļūs vieglāk. Muļķības. Tas, kā es jūtos un ko daru, ir atkarīgs tikai no manis pašas, ir dumji un nejēdzīgi paļauties uz kaut kādiem ārējiem faktoriem, dot sev cerības un turēties pie tām, tai pašā laikā nemēģinot tikt galā pašai ar sevi. Racionāli tas jau ir izprātots simtiem reižu, bet emocionāli es nespēju to aptvert, tam noticēt un sākt kaut ko darīt. Vienmēr var rast attaisnojumu visam, bet arī pat, ja to rod sevī, tas neko, itin neko nelīdz, tas tikai pavelk atpakaļ, atpakaļ no tā, uz ko vajadzētu tiekties. Par to, ka jātiecas, jā, arī tas nav skaidrs, jo tie mērķi, jo tie banālie mērķi un visādas virsotnes ar visiem pasaules varavīkšņu zeltiem, vai tas vispār ir tā vērts? Tie tāpat ir tikai sapņi, kas liedz saprast to, kas un kur es esmu tagad, bet dzīvot šodienai es vēl nemāku.

Esmu nogurusi. Nogurusi cīnīties, izlikties, tēlot, ka viss ir labi, ka es tikšu galā. Man vairs nav ticības tam. Tāpat man ir apnicis arī būt tik pesimistiskai un dumji sentimentālai, jo tas nav tas, kāda es esmu. Un tātad atkal apburtais loks - slikti ir neticēt, apnicis būt pesimistiskai, bet gribas būt optimistiskai, kaut gan arī tas ir dumji, iestāstīt sev visādas pūkainas poniju lietas. Tātad. Pēc visiem šiem uzrakstītajiem vārdiem es nonāku pie secinājuma, ka es kā jau allaž neesmu vispār ne pie ka nonākusi, ka viss ir tieši tāpat, bet ir aizpildīts lauciņš ar žēlabām un vaimanām, kas man pašai riebjas.

satori.lv atkal labs citāts no nezināma autora "Zupa ir pašķidrs mierinājums".

Gara, gara diena. Ļoti gara šodien, tik tiešām.