Contemplation.

Veidot sevi un lemt pašai, redz, cik gan tālu es sevi esmu izveidojusi, laikam sabojājusi, ja izvēles ir bijušas neapzinātas. Šaubos un laikam nepiekrītu.

Nav jau tā, ka negribas neko, gribas vienkārši darīt neko, atpūsties un visbeidzot darīt to, ko gribu es pati, ko gribu konkrētā brīdi, ne jau tādā kā anarhistiskā veidā, nerēķinoties un igorējot citus, bet gan tā vienkārši, klusiņām un nekaitīgi. Galvenais laiku un mazāk pienākumu, mazāk atbildības sajūtas un mazāk uztraukumu. Pavisam vienkārši. Daži saka, ka nevajag, nevajag uztraukties, domāt un mocīt sevi, bet pagaidām es neesmu sapratusi, kā to var panākt, ja viss, ko daru, paredz tieši šādu iznākumu. Šoreiz tā nemaz nav rutīna, jo galu galā kaut kāds azarts darīt visas miljonmiljardlietas man ir, tā vienkārši ir tāda galīgi ļodzīga grīda un galīgi necaurredzams logs, visbeidzot, sajūta, ka tas viss ir tikai manis izdomāts. Daži var teikt, man tas neko man nemaina, man jāpasaka tas pašai un, galvenais, jānotic, beidzot. Eksistenciālisms paredz brīvību, kas savukārt uzliek milzīgu atbildības nastu, jo katrs individuālais lēmums iespaidojot cilvēci. Tad jau varbūt nemaz neesam niecības, lai gan nejūtos tā, ka bez viena vai diviem, pat trīs visa sistēma sabruktu. Iespējams atkal saprašanā un interpretācijā ir problēma.
Jebkurā gadījumā es turpinu soļot, vienalga, ka nedrošiem soļiem, vienalga, ka pa ļodzīgu grīdu un ka uz pagaidām pavisam neskaidru mērķi, bet vismaz ar skaidru apziņu, ka mērķi ne vienmēr ir virzītājspēks, ka var arī vienkārši lemt.