Atkal miljons dienas, kopš es pēdējoreiz te paķēpājos, tomēr ir brīži, kad ne tikai nav, ko teikt, bet arī negribas tukši virpināt vārdus kopā un cerēt, ka kaut kas jēdzīgs izdosies.

Esmu ar galvu un sirdi iegrimusi mācībās, grābju no visa pa druskai, cerot, ka kopā tas veidos vismaz daļēji pilnīgas zināšanas, bet nekā. Drumstalas no tā, drupačas no tā, un rezultātā briesmīgs nogurums un informācijas lērums, kuru mans prāts atsakās salikt pa plauktiņiem tā, lai to varētu saukt par zināšanām. Nav jau arī galīgi traki, progress, kaut mazs un lēns, tomēr jūtams, un laikam labāk tā un ilgākā laika posmā, nevis pēkšņas mūzas un iedvesmas, bet pēc tam krasas bezjēdzības un nihilisma notis. Incremental - step-by-step.

Tikmēr esmu svētdienas gaidās, kad Dancim beidzot būs jubilejas koncerts. Nu jau ir vienalga par sāpošajām kājām, vienalga, ka šis viss paņem daudz laika, es gaidu un izbaudu. Redzēs, kā būs.

Tikmēr grāmatu saraksts tiek papildināts.