Joprojām krājas. Nez kad būs brīdis, kad nebūs vairs vietas itin nemaz?
Ikvienam ir tiesības uz karstiem, pārdrošiem lēmumiem, uz spontānu rīcību, iespējams, arī tādu, kas otram dara sāpes, iedzeļ. Tāda dzīve. Varbūt kā jūra vai okeāns, kur viens rada viļņus, bet otrs grābjas redelēs vai margās, lai tikai neizkristu, cenšas pārvarēt jūras slimību, nedomājot par to, ka apkārt ir vētra, taču nav viegli. Nedomāt vispār nav viegli, noturēties arī, protams, taču, ja grib kuģot, citādi nevar. Vēlmēm jāseko, īpaši, ja tām tic. Man jau tulznas no tās mokošās turēšanās, bet iespējams, ka tās redeles tādas raupjas un ka turēties var vēl labāk.
Labvakar. Un man rīt pavisam nav lekciju. Pirmo reizi man būs privāts, dienu garš brīvlaiciņš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru