sestdiena, 2011. gada 21. maijs

Summer wine.

Beidzot, tas, ko es gaidīju veselu gadu, šodien notika. Un izrādās, ka vajadzēja pavisam maz.
Tikko sāka maz pamazām krēslot, kāpu uz sava riteņa un devos vasarīgā izbraucienā. Tiešām jauki - tuvojies Arkādijas parkam, sadzirdēju pazīstamas šlāgeru skaņas, izrādās, ka zaļumballe ar visu skatuvi, šašlikiem, alu, kaudzi cilvēku un kaut kādiem onkuļiem un tantēm, kas uz skatuves dziedāja tiešām to, kam tur bija jāskan. Vecrīgā minos cauri tūristu pūļiem, kratījos pa bruģi, bet tā sajūta tiešām bija trakoti vasarīga, stāvēju un klausījos ielu muzikantus, vēroju savdabīgi dejojošus, pustrakus cilvēkus un smaidīju, jo tas viss bija satriecoši. Atpakaļ braucot, noķēru saulrietu, to purpursarkano ar zelta maliņu, un te nu es esmu.
Šodien es biju pati sev kompānija, harmoniska, kā par brīnumu, bet es zinu, ka citus vakarus mēs to darīsim kopā:
braukāsimies apkārt ar riteņiem tā, lai mati pland vējā;
skaļi, skaļi dziedāsim dziesmas, tās, kuras visi zina;
iesim uz zaļumballēm, man būs margrietiņu vainadziņš galvā;
dejosim ielu muzikantu pavadījumā, un mums būs vienalga, vai par mums smejas, jo par laimīgajiem nesmejas, par viņiem priecājas;
ēdīsim šašliku pilnīgākajos laukos un būsim odu bendes;
izbļausimies milzīgas pļavas vidū un nepārrausim balss saites;
domāsim klusos vakaros ar skatu uz jūru;
apkrausimies ar visādām lietām un brauksim ar riteņiem uz kautkuriju;
lietus laikā lēkāsim pa peļķēm un šļakstīsimies līdz pat rītausmai.
Mēs, jā, mēs - es un jūs. Mēs iekarosim vasaru, jo šī būs īpaša, tāda kā punktiņš uz i.
Šoreiz patiešām domas ceļ spārnos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru