Veidenbaums ir pārlieku vienkāršs.
Pēdējā laikā dzeja tiešām uzrunā, bet ne visa. Ir patīkami, ka galvā paliek dažādas rindas. Tās tuvākās un, manuprāt, spēcīgākās, bet bieži vien ne populārākās. Nākamais mazais mērķis ir pāriet uz ārzemju, atdzejoto dzeju, varētu būt interesanti, bet to vēlāk, jo tagad vēl mani gaida Blekbērns un Dostojevskis.
To, ka dzīve nav taisnīga, es sapratu jau sen, to, ka nav jēgas meklēt jēgu - arī sen, to, ka nav mūsu vaļā kaut ko mainīt, arī, bet tomēr viss dzīves ritums un apkārt notiekošais nebeidz mani pārsteigt, arī nomākt. Es neticu iepriekšējām dzīvēm, es neticu kaut kādām karmām un čakrām, tāpēc apbrīnoju to, kāpēc dažiem tā veicas, bet citiem nē. Ir dīvaini, ka vieniem sanāk, bet otriem nē, ka daži dzīvo, cepuri kuldami, bet citi - veļas pa dzīvi, nonesot visu no ceļa. Vai katram pienāk mirklis, kad ir grūti? Vai ir tādi, kas mokās visu mūžu? Kur gan taisnīgums?
Jebkurā gadījumā vismaz vakar es varēju atļauties par to domāt mazāk. Mēs mīlējām dejā Jelgavā. Skaists koncerts, neskatoties uz to, ka daudzas dejas bija neredzētas un pat dīvainas, bet galu galā vismaz bija kāda pārmaiņa - es nesēdēju mājās un nemācījos. Man patika divos naktī brist uz mājām un skatīties uz naksnīgajām debesīm, un domāt, biežāk tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru