Satriecoša izrāde - domas iet virpulī un ir iegūtas jaunas idejas un uzskati. Dzīva aktierspēle, emocijas un pareizā attieksme. Šķiet, es izvēlējos pareizo izrādi.
Ironiski, bet, braucot uz teātri, lasīju grāmatu "Būris" un saskāros ar visai interesantu spriedumu par patiesību un tās meklējumiem, "Fundamentālistā" arī tika meklēti definējumi patiesībai un abi stāsti manā prātā neapzināti savijās. Galu galā mēs varam apgalvot, ka nemelojam, jo brīdi, kad ko sakām, mēs varbūt tā arī tiešām domājam, tas nekas, ka pēc minūtēm, stundām vai dienām mūsu viedoklis var radikāli mainīties. Un, runājot par būriem un sevis meklējumiem, varbūt nemaz nav slikti nedēļas padzīvot būrī, lai saprastu, kas tu esi un kas ir tā milzīgā jezga un nejēdzība mums apkārt. Ojārs Vācietis teica, ka katram jāatrod sava dziesma. Tad nu kurā brīdī un kā cilvēks to var izdarīt, ja mūždien steidzas, pieķeras visiem uzskatiem pēc kārtas, saukdams tos par savējiem, un vienkārši ar kājām un galvu plūzdams visam mūsdienu pasaules haosam līdzi?
Es zinu, ka man patīk sabiedrība, komunicēšana, piektdienas vakari (īpaši pēdējais), smiekli un mūžīga kustība, taču cik gan ļoti ir nepieciešams mirklis atelpai, lai tiktu ar sevi skaidrībā... Šķietami banāli un bērnišķīgi, varbūt nedaudz fanātiski, bet laika trūkuma un ierobežotības tēma man visu laiku liek atgriezties pie domām par to, ko es daru, par to, kas es esmu. "Fundamentālistā" Markusam nevajadzēja sievieti, kas viņam pilnīgi atdotos ar sirdi un dvēseli, viņam nevajadzēja savu turpinājumu, viņam vajadzēja stipru, patstāvīgu, neatkarīgu cilvēku, kas nemestos atkarībās, vienalga kādās, bet redzētu stāvētu blakus uz savām kājām un formētu savus uzskatus, pie kuriem var nonākt tikai, spriežot, domājot un analizējot, un, protams, dzīvojot, jo pieredze nekā citādi nav gūstama.
Galu galā mēs varam apgalvot, ka nemelojam, jo brīdi, kad ko sakām, mēs varbūt tā arī tiešām domājam, tas nekas, ka pēc minūtēm, stundām vai dienām mūsu viedoklis var radikāli mainīties.
AtbildētDzēst+++ (: