Man nenāk miegs.
Viss plūst rāmā ritējumā - nav viļņu, uz kuriem uzkāpt un noturēties, ir tikai pozitīvas un brīžiem ne tik pozitīvas emocijas, cerības un dusmas par to, ka tās (cerības) ir, un, protams, meklējumi un mērķi. No daudzajiem smaidiem un pozitīvajām emocijām vakardienas ballē es šodien pārgāju pie mierīga vakara ar sushi un tukšiem seriāliem. Pilnīgs atslābums un reizē arī miers, jo viss šķiet kaut kā gaužām parasti. Rutīna nu ir visā savā plaukumā, un tas patiešām kaitina.
lai nu kā, zemeslode turpina griezties, tikai pēdējā laikā sāk šķist, ka pārāk ātri. Stundas, dienas un nedēļas paiet nemanāmi, vienā elpas vilcienā. Kāds teiktu, ka tas ir interesantas dzīves un notikumu kolorīta dēļ, taču man šķiet, ka vainojamas ir domas, kuras paņem tik daudz laika, ka es pat aizmirstu ieskatīties pulkstenī. Tad nu es varu apsūdzēt domas par laika zagļiem, kaut gan varbūt apsūdzība nav īsti vietā, jo šobrīd šķiet, ka atdotu tik daudz, lai tik noķertu kādu saules staru un ieelpotu vasaras ziedu smaržu, un tikai tad apstādinātu laiku.
Mēs esam tik dažādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru