Desert.

Un atkal es ēdu mandarīnus un ilgojos pēc pavasara, zinot, ka tik drīz to nedabūšu.
Rītdien eksāmens, bet es kaut kā īpaši neuztraucos - kā būs, tā būs. Galu galā divus gadus ilga mācīšanās nevarētu dot sliktus rezultātus, kaut gan, kas to lai zina. Vismaz pēc tam būs atvieglojuma nopūta un varēšu ķerties pie "Musicophilia" lasīšanas, ko gaidu jau ilgi un ar nepacietību.
Man patīk filosofijas stundās apspriestie dažādie stāsti un domu eksperimenti. Par smadzenēm burkā, par visa empīriskā izslēgšanu, par robotu Melāniju ar cilvēka apziņu utt., bet šis, ko izlasīju šodien, man patika īpaši, jo, tam es tik tiešām pagaidām atbildi neesmu atradusi un diezin vai varēšu. Tātad.
Ir sens stāsts par vīru, kas grasās šķērsot tuksnesi. Viņam ir divi ienaidnieki. Naktī pirmais ienaidnieks ielavās ceļinieka apmetnē un ieber viņa ūdens pudelē strihnīnu. Vēlāk, tajā pašā naktī, otrs ienaidnieks, to nezinādams, ielavās apmetnē un izdur ūdens pudelē mazītiņu caurumiņu. Vīrs dodas pāri tuksenim; kad pienāk laiks padzerties, ūdens pudele ir tukša un viņš nomirst no slāpēm.
Jautājums - kurš nogalināja vīru?