pirmdiena, 2009. gada 24. augusts

Smile flitted across my face.


Vienmēr esmu brīnījusies par to, kā var no brīnumzema un nejauka (nesmaidoša) garastāvokļa pa pāris stundām un stulbām idejām izveidoties jauks un ļoti smieklīgs garīgais.
Vakar es domāju par to, cik tomēr labi ir apvienojošie pasākumi. Man patika vērot sarkanos skrējējus ar prezidentu priekšgalā, par laimi es viņu pat nepataustīju. Visi likās tik dziedoši un laimīgi, neskatoties uz daudzajām un dažādizmēru ķibelēm.
Ak jā, kakao ar šokolāds mērcīti arī padara dzīvi krāsaināku, bet tas nekādīgi nekonkurē ar lašmaizītēm saulrietā ar skatu uz Vanšu tiltu. Tas nekas, ka lasis izrādījās kūpināts un brīžiem pipari lidoja nevis uz maizītes, bet gan uz kājām. Tas nekas, ka pēc tam pirksti smirdēja, toties bija ko bāzt sev (un ne tikai) sejā trolejbusā. Gribētos atkārtot tādas vakariņas katru vakaru. Tā teikt vakara vakariņas.
Ja katra diena būtu bagāta ar tādām idejām, tad, pateicoties izsmietajam vai izsmieklotajam daudzumam, es varētu kļūt nemirstīga, jo katras cik tur tās minūtes smieklu paildzina mūsu dzīvi par cik tur to laiku. Bet vai dzīvot mūžīgi būtu interesanti?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru