pirmdiena, 2015. gada 20. jūlijs

I'm still here.

Mēneši ir nedēļas un nedēļas ir dienas. Laiks neapstājas, un, šķiet, ir laiks to saprast un tvert pēc iespējas ikkatru minūti. Jā, iedvesmojošās, motivējošās atziņas, kas sarakstītas uz magnētiem pie ledusskapja vai uz romantiskām bildēm visādos internetos, bet neviens jau neko jaunu neizdomā, vai ne?
After the thunderstorm in London last night, we at Boticca are appreciating the beauty of Mother Nature...
Es nezinu, cik daudz vajag atskaitīties un cik daudz man pašai būs palicis atmiņā, taču pārmaiņu ir daudz. Šoreiz vairāk gan ir to ārējo, formālo, nekā iekšējo pārmaiņu, jo vasara nav pārņēmusi mani visu, vasara vēl kavējas, tāpēc iekšā ir tā sajūta, ka netieku līdzi visam, kas notiek, vai arī nemaz negribu nekur tur tikt. Sagurums, kas mijas ar milzīgu gribasspēku un enerģijas pieplūdumiem, viss tā viļņos, un tādos viļņos ir jāpieņem lieli lēmumi, kas, oh, kāds pārsteigums, mainīšot manu dzīvi. Vai tad nesanāk tā, ka tieši tie mazie, nejaušie lēmumi maina to dzīvi visvairāk? Viens skatiens, viena sakritība un voila – tu esi iedarbinājis jaunu mehānismu. Man ir sajūta, ka man te tie mehānismu viens otru jau sāk noēst, jo tieši tik daudz to ir palaists.

Septembrī es būšu studente jau nedaudz nopietnākā līmenī – maģistros. Jā, turpināšu to pašu un virzīšos uz saviem nebūt ne pieticīgajiem mērķiem. Nav tā, ka būtu karjeriste, bet skaidrība par savām vēlmēm ir svarīga, tikai tā var nepazust starp iespējām. Iespēju izmantošana tagad ir iedarbināta līdz teju maksimumam, un es pat nezinu kādiem „ķīniešu dieviem” man jāpaklanās par to, ka man ir tik liela enerģija, vēlme un dzinulis darīt un neapstāties. Ir aizdomas, ka ķīniešu dievi nav pie vainas, bet gan tas, ka, tikai darot, ir iespējams kaut uz mirkli aizbēgt no sevis, nē, pareizāk no tukšuma, kas izplešas platumā, garumā, augstumā un dziļumā tad, kad tam ļaujas. Runā, ka garlaicība un bailes ir lielākie progresa virzītāji, te nu man ir iespēja to pārbaudīt, hah. Robots neesmu, bez uztraukumiem. Paralēli darbiem tiek izbaudītas brīvā grafika un jaunības  priekšrocības – kad tad vēl, ja ne tagad (šo es saku cerībā, ka tā es neteikšu visu mūžu).  Visam savs laiks, ne? „Riding for the feeling,” viņi saka, un kāpēc ne. „Ķīna vēlvienreiz,” saku es, un tas nozīmē, ka būs turpinājums, draugi.
Nīče teica, ka labākās domas tiek izdomātas pastaigājoties. Tad, nu, pastaigāšos prom no Latvijas ziemas un centīšos atgriezties ar jaunām domām (labākajām domām).Vēl gan laiks pārdomām ir.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru