Good morning.

Tas pavasaris ir tāds jocīgs laiks. Viss tāds sakāpināts. Dienas, kad šķiet, ka vasara nu jau tepat, tepat pavisam tuvu blakus, un dienas, kad gribas satīties piecpadsmit džemperos un nelīst nekur ārā, jo šķiet, ka viss pasaules aukstums ir sakoncentrējies mazajā Rīgā. Arī cilvēki dažādi - tādi nestabili, lai gan prātīgāk laikam būtu domāt, ka tā mana lietu uztvere ir tik mainīga, ka katru dienu visu redzu dažādās krāsās: te poniju rozā ar spīguļiem apkārt, te košu, sulīgu un kontrastiem bagātu, te melnbaltu bez jebkādas atšķirības starp pelēkajiem toņiem. Nogurušā ķermenī nevar būt svaigas domas, nogurušas domas nevar formēt dzīvīgu un spēkpilnu ķermeni; te nu rodas noslēgtais loks, no kura, šķiet, gluži kā no Samsāras izbēgt var tikai pieredzēm, kas būtu pielīdzināmas bodhi jeb apgaismībai. Atmosties. 

Budisma terminu apgarota un dažkārt nospiesta, es turpinu rakstīt savu bakalaura darbu, stāstot sev, ka nevajag rakties pārāk dziļi iekšā, ka nevajag atklāt jaunas Amerikas (jaunas Ķīnas). Stāstīt ir viegli, bet izpildīt - ne tuvu, tāpēc prokastinācija sit augstu vilni un aktuāls kļūst kaut kāds pilnīgs mēsls. To visu ar prieku nebaro apziņa, ka dzīve šoreiz ir sagatavojusi ne tik patīkamus pārsteigumus, kas maigi iedragā visu to, kas ir būvēts un cerēts, taču tāda ir dzīve un no dzīves neizbēgt (un nav jau vajadzības). Ja nebūtu tādas pieredzes, tādas pēkšņas apjautas, ka, re, grūtības jau arī pastāv, tad tas pieradums pie labajām lietām būtu tik liels, ka novērtēt labo un skaisto būtu arvien grūtāk un latiņa labsajūtas sasniegšanai tik celtos, tāpēc tagad atkal atgriežos fāzē, kur pat pavisam mazās un niecīgās lietas dažreiz spēlē izšķirošo lomu garastāvokļa un vispārējā stāvokļa uzlabošanā, turklāt, kad tad vēl, ja ne grūtākos brīžos, ir iespēja tik labi apjaust, ka apkārt man ir tik lieliski cilvēki, kas ir blakus ne tikai tad, kad es dalu suvenīrus no Ķīnas, bet arī tad, kad nepieciešams kāds spēcīgāks, uzmundrinošāks vārds. Parādā nepalikšu, es zinu. Nav jau arī tā, ka nākotne visa pēkšņi melnās krāsās būtu krāsota - nebūt ne. Es joprojām mērķēju un uz saviem mērķiem diezgan stabiliem soļiem arī soļoju, taču šoreiz cenšos atstāt visas iespējas vaļā - nekad nevar zināt, kas un kā iegrozīsies. 

Ir agrs rīts, un manu kafijas krūzi ir nomainījusi liela melnās tējas krūze. Kafiju baudīšu, kad būšu modusies, lai nesanāk otrādi. Dažreiz laikam labāk ir vienkārši ļauties un plūst. Labrīt.