Pirms jaunā gada nākšanas pie varas sanāca izlaist vecā gada decembra mēnesi, un ne jau tāpēc, ka bija slinkums, bet tāpēc, ka joprojām vados pēc idejas - labāk lieki nepiemēslot jau tā raibās bloga lapas, ja īsti nav rakstāmais garastāvoklis. Rakstāmais garastāvoklis, protams, bija, taču tas tika veiksmīgi izmantots (un, cerams, tiks izmantots vēl turpmākās pāris nedēļas) dažādu skolas darbu pievarēšanai un uzvarēšanai, jo, lūk, esmu nodzīvojusi tiktāl, ka priekšā atlicis vien mazs nieka semestrītis, ar mazu sesijiņu priekšgalā pagājušā semestra atmiņās un milzīgs, biedējošs bakalaura darbs, kas milzīgs un biedējošs šķiet tikai tad, kad no lasīšanas nolemju ķerties pie rakstīšanas. Nezinu kādēļ, bet es esmu uzkrāvusi sev milzīgu atbildības sajūtu par katru teikumu, ko grasos uzrakstīt, tāpēc rakstīšana uz priekšu ritinās gaužām lēni.
Skatos, ka joprojām modīgas ir visādas jaunā gada apņemšanās, taču man no šī modīguma ir ne silts, ne auksts, jo neba man kāds jauns cipars ir vajadzīgs, lai varētu realizēt kādu apņemšanos. Tieši šī iemesla dēļ šoreiz pievērsīšos tam, kas jau ir padarīts.
Bija tāda lieta, rakstot pagājušo ierakstu, kā gaļas neēšana mēneša garumā. Mēnesis ir izstiepies nedaudz garāks, nekā plānots, un eksperiments kļuvis par ieradumu. Runā, ka cilvēkam nepieciešamas divas nedēļas, lai pierastu pie jaunām lietām, manam ķermenim, šķiet, vajag mazāk. Ne brīdi neizjutu kaut mazāko kāri pēc dzīvnieku gaļas, bet izsalkumu ar lielu baudu remdēju ar jūras produktiem, no kuriem atteikties pagaidām neredzu iemeslu. Par to, vai šīs projekts būs ilgtermiņa vai īstermiņa, es īsti vairs nedomāju, jo grasos vadīties pēc iekšējām sajūtām, ej nu sazin', varbūt man rīt sagribēsies kādu šašliku Lidiņā iestūķēt māgā, bet šobrīd labprātāk noskatos uz kaut ko vieglāku.
Ar ēšanu vienreiz dienā gan iet pagrūtāk, bet tas tāpēc, ka šī apņemšanās nebija tāda akmenī cirsta, tas ir, vienu reizi dienā ēdu tad, ja nemocīja mežonīgs izsalkums, bet otro un, te gan jāsaka daaaaaaudz retāk, trešo reizi, pievienoju tikai tad, ja jutu, ka ēst gribas. Rezultāts? Pagaidām grūti spriest, bet varu teikt droši - neiespējami tas nav, un arī ēst gribas mazāk, ēdiens garšo garšīgāk. Tā viena ēdienreize tad pārtop par svētkiem, bet otrā ēdienreize, ja tāda sanāk, par mazajiem svētkiem, nevis kādu baismīgu noteikumu pārkāpumu. Šis viss atrisina vēl vienu problēmu, kas saucas "kad-man-ēst-brokastis/pusdienas/vakariņas-lai-nejustos-slikti", respektīvi, man vienmēr ir bijis grūti ieplānot ēdienreizes, lai tās netraucētu manām fiziskajām aktivitātēm (nevaru es padejot vai pajogot ar pilnu vēderu, kaut šauj mani nost).
Nu re, tās bija tās mazās lietas un mazo lietu atskaite. Tad nu tagad prasās pēc kāda garāka un izteiksmīgāka mana 2014.gada rezumē. Prasīties prasās, taču man tiešām nešķiet vajadzīgi atgremot visu, kas ir bijis labs, skaists un pūkains, kur nu vēl vairāk negribas žēloties un atcerēties mazāk patīkamo. Viena lieta ir skaidra - esmu dzirdējusi te apkārt, ka daudziem pagājušais gads bijis smags, bet es te tā aizdomājos un izdomāju, ka manējais gads bija gaužām skaists, iespējām un pieredzes bagāts un vienkārši patīkams. Protams, ir jomas, kur joprojām jūtams kāds iztrūkums, bet vai tad tam ir svarīgs gads un mēnesis? Šobrīd tāda viegluma sajūta mijas ar milzu atbildības un pienākumu nastu, kura pagaidām muguru nevis lauž, bet tieši otrādi - liek izslieties vēl staltāk. Ir liela kāre dzīvot, liela kāre uzzināt un izzināt, liela kāre tvert, un tas tā lai arī paliek. Laimīgu jums, skaistu jums, saticīgu un dažādu.
P,s. No rītiem vingrot eju, tas nav neiespējami, lūk tā. Un vēl es varu piecelties ar aizbāztu kāju aiz galvas (tas no mana jogas repertuāra).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru