Šodien ir pēdējā pilnā diena te, šodien būs pēdējā nakts te, rīt sāksies ceļš uz mājām. Sajūtas ir dīvainas. Ja atskatos, tad praktiski nav iespējams noticēt, ka šeit biju, dzīvoju gandrīz piecus mēnešus, bet, ja padomā par to, kas ir un būs mājās, šķiet, ka es esmu bijusi prom veselu mūžību un jau paspējusi pierast pie šejienes dzīves. Tā jau laikam ir, pieredzes, atmiņu grēda aiz pleciem.
Vakardiena sākās agri, pēc Latvijas laika nedaudz pāri pusnaktij, pēc Ķīnas laika sešos, kad cēlos, lai taisītos uz eksāmenu. HSK ir ķīniešu valodas starptautiskais eksāmens, kurš bija jāliek obligātā kārtā visiem stipendijas ieguvējiem, respektīvi, tiem, kas ir tagad te no Latvijas. To uzzinājām, esot šeit, pieteicāmies uz 3.līmeni, bet mums pateica, ka 3. kārtot nevar, tāpēc kārtojiet 4., un, ja nenokārtosiet, nekas traks, tā esot tikai formalitāte, kā teica par starptautiskām lietām atbildīgā ķīniešu dāma: "Just let it go". Eksāmens jākārto pie datoriem, tas sastāv no lasīšanas, klausīšanās un rakstīšanas, pēc tam ir jāliek arī HSKK, kas ir atsevišķs mutiskais eksāmens. Tā nu vakar mūs sadzina vienā datorklasē un jautrība sākās. Klausāmajā daļā 45 jautājumi, katru dialogu/monologu atskaņo vienu reizi ātrā tempā, ja tev ir lēna uztvere, tad atā, atā. Kas interesanti, nav laika izlasīt jautājumus, ja vēlies dzirdēt to, ko runā, atbildēt arī īsti nav laika, jo jautājumi tiek automātiski pārslēgti, var, protams, atgriezties atpakaļ, bet tam arī nav laika, jo viss notiek nereālā ātrumā. Čop, čop, klausāmā daļa ir slēgta, laiks lasīšanai. Lasīšana bija vēl interesantāka, te bija arī 45 jautājumi, katrs saistīts ar kādu rindkopu vai dialogu, šim pasākumam tika piešķirtas 40 minūtes, kā rezultātā paspēt nevar neko. Beigās vien bēdīgi skatījos uz to, kā tikšķināja laiks uz monitora un mēģināju lasīt pa diagonāli, kas, protams, ķīniešu valodā tā īsti nestrādā. Rakstāmā daļa. Rakstāmās daļas laikā sistēma gandrīz visiem uzkārās. Kad pasaucu eksamninētāju, viņa, skumji paraustot plecus, teica, ka tā jau gadās, jo visā Ķīnā šobrīd vienlaicīgi kārto šo eksāmenu, tāpēc esot vienkārši jāpagaida. Jā, vienkārši jāpagaida, kad tev ir dotas 20 minūtes, bet laiks iet uz priekšu. Lieliski. Es domāju, ka lieki piebilst, ka šis lieliskais eksāmens nekādi neatspoguļoja manas tagadējās zināšanas un ka labākais, ko varēju darīt pēc šī jautrā pasākuma, bija vienkārši gulēt un neko nedomāt.
Mutiskais eksāmens notika pēcpusdienā, un tā bija vēl interesantāka padarīšana. Tā pati klase, tie paši datori, tie paši studenti (aptuveni 16). Katram ir austiņas un mikrofons, eksāmens visiem vienāds, pa visu klasi skan ieraksts (ne austiņās) un visi reizē, haotiski kārto mutisko eksāmenu. Brīžiem man šķita, ka dzirdu sevi, bet pārsvarā es dzirdēju visu pārējo, un man tiešām nav ne jausmas, kāds tad tur sanāks tas ieraksts. Bet, jā, izskatījāmies mēs kā tāda jautra ķīniešu telefonu centrāle. Pēdējie eksāmeni, atvieglojuma nopūta.
Vakarā devāmies uz nu jau vairākus mēnešus gaidīto baleta izrādi skaistajā operas ēkā. Operas ēka, kas no āra izskatās ik grandioza, iekšā, izrādās, ir diezgan vienmuļa, moderna celtne, kur krēsli ir kā kinoteātros, sienas un grīdas ir baltas, skatuve ir milzīga un ļoti atturīgā stilā. Izrāde Riekstkodis. Sāk skanēt Čaikovska mūzika un pa virsu tam teicēja balss, protams, ķīniešu valodā. Tajā brīdī attapos, ka nav orķestra, bet gan brīžiem čerkstošs ieraksts. Horeogrāfija visnotaļ vienkārša, sinhronitāte un emocijas noteikti vājākas, nekā mūsu baletā, daudz bērnu, kas uz skatuves vairāk izklaidējas, nekā dejo, bet kopumā, protams, skaisti. Jā, laikam gaidīju, ka trešajā lielākajā Ķīnas pilsētā baleta trupa būs spēcīgāka, bet visu jau nevar gribēt. Kas pārsteidza visvairāk un tiešām nebeidz pārsteigt, ir ķīnieši, ķīniešiem pilnā zāle. Neviens nebija sapucējies, visi sēdēja ar telefoniem, visu izrādes laiku zālē bija troksnis, notika nemitīga kustība. Bērni, kuru, kā jau Riekstkodī mēdz būt, bija daudz, izpaudās pēc pilnas programmas. Mūsu un arī blakusesošie krēsli tika kratīti, spārdīti, katra kustība, ko viņi star bakstīšanas laiku pamanīja uz skatuves, tika komentēta, bet vecāki tikmēr mierīgi turpināja skatīties baletu. Laikam man pēc manām nodarbībām, kur bērni ēda balonus un lēkāja pa galdiem, man nevajadzētu būt pārsteigtai, bet šis tāpat šķita gan kaitinoši, gan nesaprotami. Bija interesantas sajūtas, kad brīdī, kad blakus sēdošā meitenīte pieklusa, es paskatījos, lai saprastu, kas tad nu, un pamanīju, ka viņa ir aizrāvusies ar puņķu ēšanu. Te pierādās vēl viena atšķirība starp rietumu un austrumu kultūrām - mums bērniem tiek audzināti disciplīna un elementāras uzvešanās normas, viņiem viss notiek krietni brīvākā stilā, kas sākumā šķita pat ļoti pareizi, bet tagad saprotu, ka galīgi garām, jo no tādiem pēc tam izaug tie, kas publiskās vietās atraugājas, purkšķina un spļaudās. Protams, visi tādi nav, bet tomēr.
Ja godīgi, tad gribas skatīties, izprast un saprast vēl un vēl. Nepamet sajūta, ka skatos caur tādām ļoti tumšām rietumnieka brillēm, kas liedz man pieņemt atšķirīgo. Es nejūtos tā, it kā būtu aizspriedumainākais cilvēks, ne tuvu ne, esmu atvērta jaunām lietām, taču vide, kurā uzaugu, iepotēja savu sistēmu, par to, kā vajadzētu un nevajadzētu būt, kā rezultātā ir grūti skatīties uz visu šeit pieredzēto ar tādu svaigu, nesamaitātu skatījumu. No tā neizbēgt, es zinu. Hah, galu galā šis bija viens satriecošs, 5 mēnešus ilgs un nenormāli krāsainas pasākums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru