Es tiešām nevarēju piesēsties, lai pavēstītu kaut ko kaut cik sakarīgu, jo dzīve mutuļo. Līdz ar dzīvi mutuļoju arī es - no mājām, kur ir paradīze gan virtuvē, gan visur citur, uz jaunatklājumu - intensīvo jogu vai uz baletu, tad uz Danci, tad satikt cilvēkus, paēst lieliskākos gardumiņus pasaulē un paskatīties uz visu, kas ir apkārt. Lēni un uzmanīgi, lai nepalaistu garām ne mazāko, sīkāku detaļu. Mēs, jāsaka, dzīvojam tādā vietā, kur sasniedzams ir viss, kas šobrīd man nepieciešams; dažādība iedvesmo, emocijas pārpilda, ir sajūta, ka es Rīgā iederos vēl vairāk, nekā pirms prombraukšanas. Lietas novērtējam tā "pa īstam" tikai tad, kad tās mums tiek atņemtas, bet, tā kā novērtēju arī pirms tam, tad šī otrā elpa robežojas ar eiforijai līdzīgām sajūtām.
Šobrīd viss rit nemitīgā kustībā, mijoties ar atmiņām par Guangzhou, iedrošinot prātu arvien jauniem salīdzinājumiem, atklājumiem. Galvenais secinājums - Ķīna un Latvija ir divas dažādas pasaules, kuras salīdzināt nav vērts, jo tās neatrodas salīdzināmās kategorijās. Katra vietai ir savs šarms, sava dzīve, un katrai vietai ir savi cilvēki, savi vietējie, es piederu Rīgai.
Ir ļoti, ļoti daudz, ko stāstīt, rakstīt, bet, lai iet brīvā plūsmā par svaigāko un šobrīd aktuālāko.
Tātad sākšu ar jau minēto jaunatklājumu intensīvo jogu. Man vienmēr ir šķitis, ka esmu aktīvo nodarbju piekritēja, ka līdz elpošanas mierīgā ritmā un domāšanaas par harmonijām un līdzsvariem izbaudīšanai man vēl tik tālu kā līdz Antarktīdai, bet izrādījās pilnīgi pretēji. Mēs daudz neelpojam un daudz nemeditējam, bet mēs katrreiz atklājam sava ķermeņa kapacitāti. Tā nesanākšanas sajūta šajā nodarbībā rada degsmi mēģināt un darīt vēl, celties un velties, bet izdarīt visu maksimāli tā, lai pašai ir piepildījuma sajūta. Rezultātā pēc jogas jūtu katru ķermeņa daļiņu, jūtos izstaipījusies un izlocījusies, gandarīta un ārkārtīgi mierīga. Labākais šajā visā ir tas, ka sajūta nepazūd, to, ka ķermenis ir strādājis, var just arī nākamajās dienās, un tas ir tieši tas, kas bija vajadzīgs pēc salīdzinoši sēdošajām dienām Ķīnā. Vajadzīgs ir arī balets un Dancis, un nemitīgā staigāšana pa Rīgas ielām, nekas, ka salst, bet tā sajūta, ka viss ir sasniedzams..!
Ir nedaudz raizes, ka šī lieliskā sajūta ar laiku noplaks, ka iestāsies rutīna, bet, ir viens liels BET. Dabūju jauno lekciju sarakstu, arī tas šķiet labāks, kā jebkad. Pirmkārt, visi kursi vismaz pēc nosaukuma šķiet ārkārtīgi interesanti un saistīti ar to, kas mani saista, nevis to, kas ir vienkārši iekšā Āzijas studiju programmā, bet nekādu interesi neraisa, otrkārt, lekciju grafiks ir tik labi salikts, ka studijas varēšu apvienot ar visu, ko viens sirds kāro un kas ir pēcpusdienās/vakaros, kas attiecīgi nozīmē to, ka varu turpināt gan sportot, gan dejot, gan viegli atrast laiku i skolā/specialitātei nepieciešamo zināšanu apguvei, i maniem online kursiem. Priecīgi, vai ne? Jā, man arī ir priecīgi, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es nevaru sagaidīt semestra sākumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru