Šim vajadzētu būt īsam ierakstam, jo ir vēls, bet rīt būs agrs.
Rītdiena solās būt interesanta, dosimies uz slaveno Canton fair, lai patēlotu potenciālos baltos pircējus, un te es nejokoju. Jūtu, ka stāsts rīt būs garš, tāpēc daļu nolēmu izlikt jau šodien, lai pastāstītu, cik jocīgi viņiem te tie uzskati.
Pirmais, kas joprojām šķiet dīvaini ir tas, ka apkārt visu laiku notiek celtniecība. Rajons Tianhe, kurā dzīvojam, vēl pirms 20 gadiem esot bijis parasts ciematiņš, bet tagad, tagad te slejas milzu debesskrāpji, kuros kā skudrupūžņos rosās miljoniem cilvēku. Arī šobrīd, braucot pa ielām, var redzēt nožēlojamās veco ēku paliekas, kur vēl spītīgi kāds karina uz balkoniem žāvēties veļu, bet kuras vienu pēc otras jauc nost, lai slietu augšā milzu spīdīgās ēkas. Spīdīgās ēkas, protams, ātri vien sapildās ar cilvēkiem, jo, kā teica viena ķīniete, ķīniešiem patīkot pirkt dzīvokļus (nav jau tā, ka citiem nepatīk, ne?), bet skats tāpat baiss - viena pēc otras iespaidīgās, prātam neaptveramās mājas un puse no kurām ir tukšas un bez jelkādas dvēselītes, un tad šīs pašas ēkas, kas piepildītas ar cilvēkiem, bet kuriem, šķiet, ir tā pati pārliecība par to, ka viņi dzīvo ciemata mājelē, te es runāju par manierēm, audzinātību, izturēšanos. Viss kaut kā tā mākslīgi, pilsēta steidzas attīstīties ātrāk nekā cilvēki spēj tam izsekot; visi ekonomiskie rādītāji aug, bet tas kontrasts paliek nemainīgs, vismaz īstermiņā. Vecu, sagrabējušu divriteņu čupas visās pilsētas malās, mašīnas, kam ir priekšroka it visur, ja arī ir sarkanais vai gājēju pārēja, un cilvēki, kas vienkārši izskatās, ka ir iemaldījušies ne savā pasaulē. Ne visi, protams, bet tomēr.
Uz divriteņiem, rolleriem un ratiem tiek pārvietos pilnīgi viss. Šis vēl ir mazumiņš, jo parasti aiz mantu kaudzes ir grūtības saskatīt pašu stūmēju/braucēju.
Svaigizceptā pilsētiņa
Šopinga ielas fragmentiņš. Ne jums spīdīgas vitrīnas, ne skaisti pārdevēji. Protams, var atrast arī visu iepriekšminēto, bet tad jādodas uz mirdzoši grīdu un kosmisko cenu supermārketiem.
Par to, ka Ķīnā var noīrēt otro pusīti domāju, ir dzirdēts. Viss ir pavisam vienkārši - ir pieņemts, ka līdz 30 gadiem tev ir jābūt attiecībās, ja tu neesi, tad ir ārkārtīgi liels vecāku spiediens, kas jauniešiem gluži vienkārši nav vajadzīgs. Pienāk brīvdienas, brīvlaiki un vecāki gaida savus bērnus ciemos, tāpēc formula ir gaužām vienkārša - lai izvairītos no spiediena un pārmetumiem, tiek noīrēts draugs/draudzene, lai parādītu, ka viss ir kārtībā, viss iet uz augšu. Līdzīgi tiek darīts arī homoseksuāliem pāriem, jo tas te nav pieņemts.
Kultūra. Ja Rīgā pietiek aizbraukt līdz centram, un viss, ko vien vēlēsies tev ir pa rokai, tad te, saprotams, tā nav. Pilsētas milzu izmēri to padara par pašsaprotamu, ka viss ir jāmeklē, viss ir jāatrod. Jāsaka, ka līdz šim bez dažiem kultūras parkiem un vēsturiskajiem objektiem neko daudz atrast nav izdevies. Nedz arī metro kāds būtu redzēts lasām grāmatu (visi spēlē telefonus vai skatās telefonos seriālus). Praktiski nav ielu muzikantu, nav arī ielu mākslas, to nevar tā uzreiz piefiksēt, bet pēc laika sapratu, ka man pietrūkst tā radošuma, kaut vai arhitektūras, ne tikai spīdīgu logu un torņu, nemaz nerunājot par teātriem, operām, baletiem, kas te ir par tikai augstākajam slānim pieejamām cenām. Varbūt, un es pieļauju, ka tā varētu būt, es vēl te daudz ko neesmu atklājusi, bet, nu, jebkurā gadījumā - kultūra tās mūsdienu izpausmēs te noteikti nav nekas viegli satverams. Par tradīcijām ir atsevišķs stāsts, tās te neapšaubāmi ir.
Tas, ko darīsim rīt, ir pavisam kuriozi. Ķīnietim baltais cilvēks ir tāds kā, hmm, ideāls, glorificēts tēls, kas arī iemesls visiem "ahh" un "uhh", un daudzajām fotogrāfēšanām uz ielas. Ja ķīnietim ir ķīniešu draugs, tad tas ir ļoti, ļoti prestiži, tāpēc baltajam draudziņam tiek izmaksāts, tiek pievēsts daudz uzmanības, ja sanāk, tad ir kā sava veida aksesuārs. Rīt mēs būsim drīzāk kā dekorācija, kā kvalitātes rādītājs visai milzīgajai biznesa izstādei. Ar svešiem vārdiem un svešu kompāniju nosaukumiem pie krūtīm staigāsim pa izstādi, izrādīsim interesi par piedāvāto produkciju, lai pārdevēji tādā veidā varētu piesaistīt vairāk īsto pircēju un arī lai pārdevējam rastos iespaids, ka pasākums ir tiešām grandiozs, ja jau varējis piesaistīt tik daudz balto, kas interesējas par viņa produktu. Re, re, tātad viņam būs vērts piedalīties nākamgad. Par to noteikti vairāk varēšu pastāstīt rīt, jo, nu, jūtu, zinu, ka būs interesanti. Kur tad vēl, ja ne Ķīnā, varēs ko tādu piedzīvot?
Rīt svaigu galvu un drošu prātu, labunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru