Man jau atkal nepatīk brīvdienas. Jau atkal es nemāku atpūsties tā, lai pašai prieks, jau atkal gribas sevi nodarbināt pēc iespējas derīgāk. Derīgāk, jā, derīgi citiem, kā es nesen uzzināju un attiecīgi arī turpmāk apsvēru. Derīgums, kas ir ne tikai ekonomikā no katras nākamās patērētās preču vienības, bet arī no cilvēka, šajā gadījumā no manis, un, ja es nejūtos derīga vismaz kaut kam, respektīvi vajadzīga, es, protams, jūtos slikti, un brīvdienās, kā izrādās, tas ir īpaši raksturīgi. Uzņemties darīt lietas, jo iespēju taču ir tik daudz, traucē nogurums un nespēks, kas padara šo darīšanu daudzreiz sarežģītāku, ar ko, jau atkal, varētu cīnīties, tomēr iekšējā cīņa nav kaut kas, kas man pēdējā laikā padotos. Padotos, padodos. Labā ziņa ir tā, ka citās jomās mans iekšējais spars vēl nav galīgi iznīcis un spītība pagaidām jūtas gluži komfortabli starp visādiem maniem nespēkiem, pesimistiskajiem noskaņojumiem, nihilistiskajiem pārdomu plūdiem.
Vakardien atvēru jaunu, tīru kladi (man ārkārtīgi patīk tā smarža un sajūta, ka tas ir sākums kam jaunam), un sāku veidot visnotaļ pedantiskus pierakstus ķīniešu valodā - gan hieroglifikā, gan fonētikā. Skatoties uz dažādajiem hieroglifiem, grafēmām un transkripcijām, sapratu, ka mācīties ko tādu ir tiešām sasodīti interesanti un ka šī ir lieta, ko vajadzētu novest līdz galam. Līdz galam šajā gadījumā nozīmē līdz mūža galam, jo hieroglifu ir vairāk nekā saprašanas, taču tas, kas šobrīd ir aktuāli, ir paātrināt šo procesu un darīt to iespējami kvalitatīvi. Šeit izvairīties no "ķeksīša vai pienākuma pēc", šo padarīt par aizraušanos, nevis tukšu un mokošu kalšanu no galvas.
Patiesībā šogad izskatās daudz priecīgāk, skatoties uz saviem draugiem, paziņām, kas, šķiet, arvien konkrētāk saprot, ko grib, vismaz akadēmiskā ziņā. Daži ir ko mainījuši, daži vienkārši paskatījušies citām acīm uz veco, un rezultātā ir potenciāls, ka manu draugu, paziņu lokā būs neaizstājami, nepārspējami speciālisti. Nezinu, joprojām nešķiet, ka Latvijā ar izglītību viss būtu tik švaki, kā to mālē, - ir dotas daudz iespējas mācīties, ir lielas bibliotēkas un pieejami dažādi resursi, ko pētīt krustām-šķērsām. Jā, ir daudz dažādu lietu, kuras ir šķietami nevajadzīgas, taču, kas pieradina pie disciplīnas un, iespējams, apziņas, ka šajā pasaulē viss nebūt nav taisnīgi, un galu galā tas nenozīmē, ka citur mācīties ir labāk. Slinkot var daudz kur, dažās vietās tam ir vairāk iespēju, jo viss ir pasniegts uz paplātes, kas, protams, galīgi nav slikti, bet kas pilnīgi noteikti neaudzina raksturu, jo galu galā šis vecums taču ir laiks, kad sisties uz priekšu, cīnīties un meklēt, nevis gaidīt, kad notiks brīnumi. Neviens nav mums parādā, te sākas posms, kad jārīkojas pašiem. Turklāt, turklāt, nav jau tā, ka tagad jārokas melnām rokām, lai iegūtu sev kvalitatīvu izglītību, kas ir ne tikai papīrītis ar zīmogu, šobrīd tiešām manāmi notiek pārmaiņas, reformas, var just, ka kaut kas tiek bīdīts izglītības jomā, un tas ir lieliski. Un vēl lieliskāk ir tas, ka nekas netiek vienkāršots, tieši pretēji - notiek cīņa ar nekvalitatīvo un vienkāršo, ar haļavu, ar to, kas tik tiešām nav augstākās izglītības nosaukuma cienīgs, un varbūt tad pienāks arī brīdis, kad cilvēki sapratīs, ka grāds nav vajadzīgs visiem, kas tas ir īpašs darbs un ka ir vajadzīgi arī cilvēki, kas mācās arodus.
Sanāca gari (garuma īpašības ziņā, ne dievību).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru