Birthday.

Vakardien es piedzimu. Piedzimu jau 20.reizi. Sākās jauna desmitgade, kas it kā nav nekas pārlieku īpašs un satraucošs, taču neapšaubāmi skaists simbols, kas reprezentē jaunu sākumu (?). Brīžiem šķiet skumji, ka man nereti vajag svētkus vai īpašus notikumus, lai saprastu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt. Lai gan nav jau tā, ka citos brīžos tā nav, vienkārši es par to neaizdomājos, bet pieņemu kā ko pašsaprotamu. Vakar es par to domāju visu dienu - domāju par to, ka man ir paveicies būt tur, kur esmu šobrīd. Ja atskatās atpakaļ (negrasos veikt pagājušā gada atskaiti, bet tomēr), saprotu, ka man ir pieticis spēka izturēt lietas, ka man ir pieticis drosmes pārmaiņām un ka tas viss ir nācis man par labu, jo šobrīd es daru to, kas man patīk, un jūtos gana piepildīta. Piepildīta gan ar pozitīvo, gan negatīvo, negatīvo, jo ir realitātes izjūta, jo nav rozā briļļu pārmaiņas pēc. 

Bez mācībām, kas, stāstot citiem un iedziļinoties pašai, izrādās vēl interesantākas un piepildošākas, pagājšnedēļ izglītojos, apmeklējot vieslekciju par nāvessodu un KOMPASA rudens cikla pirmās lekcijas par laikmetīgo režiju un laikmetīgo klasisko mūziku. Vēl viens viegls pieskāriens kultūrai, un šoreiz no iekšas, pārliecināšanās, ka man apkārt ir gaužām interesanti cilvēki, kas pamanās darīt lietas, kas viņiem tuvas sirdij, radīt ar tām baudu citiem, attīstīt nozari kā tādu un vēl pamanīties kaut ko nopelnīt. Tas vēlreiz pierāda to, ka visiem nav jābūt sausiem grāmatvežiem vai intelektuāliem inženieriem, kas pelna milzu naudas.  Protams, tādus arī vajag, bet ideālā variantā tiem jābūt cilvēkiem, kas jūt sev tajā vietā, kas ir motivēti, atvērti iespējām un azartiski, nevis samīdīti mākslinieki, kam ieborēts, ka ar mākslu pelnīt nevar, ka vēlāk būs jābaro bērni un ka šim visam taču esot tāds potenciāls! Jo galu galā darbs neesot hobijs, var jau paciest, lai bērnus pabarotu. Neapšaubāmi, paciest var, taču tas drīzāk ir izņēmuma gadījums, bezizejas stāvoklis, nevis domāšanas veids jaunietim, kas tikai plāno savu dzīvi un dodas mācīties to, kas neinteresē, tikai tāpēc, ka attiecīgajā nozarē varēšot vairāk nopelnīt. Nespēju iedomāties ikrīta celšanos ar sakostiem zobiem,lai dotos uz sev vienaldzīgām lekcijām un pēc tam lai darītu darbu, kurš nav piemērots, tajā pašā laikā apzinoties, ka tādu cilvēku reāli ir daudz, jo tikai tā var nopelnīt. Iespējams, ka šeit runā jaunības maksimālisms (jau atkal), bet es tiešām vēlos ticēt, ka ar lietām, uz kurām ir talants, lai tā būtu grāmatvedība, tulkošana vai tēlniecība, var atrast ceļu uz veiksmi, var cīnīties, jo tas vismaz ir tā vērts. Mānīt sevi un cīnīties ar to, kas nav man aktuāls? Nē, paldies.