Pirmdien, kārtojot ķīniešu valodas mutisko eksāmenu, pasniedzēja pajautāja, kā mani ir mainījusi Ķīna, es aizdomājos un pateicu, ka šobrīd man šķiet, ka viss ir iespējams, atliek vien darīt un ticēt. Tāds Koelju sanāca, vēl tik atliek visiem sadoties rokās. Bet, nē, tas galvenais uzsvars ir "paša darīšanu", iniciatīvu, ticību saviem spēkiem, lai arī cik banāli tas neizklausītos. Šis semestris pagāja milzīgā skriešanā, bez apstājas, bez pauzēm, brīdī, kad šķita, ka viss, kas notiek, ir milzīga veiksmīga sakritība, sapratu, ka tā gan gluži nav, jo, iespējams, es vairs pati īsti nemanu, cik daudz un cik intensīvi esmu iemanījusies izdarīt visādas lietas. Lietas, kas (te gan var teikt "veiksmīgu sakritību rezultātā") veda pie jauniem sasniegumiem, apvāršņiem. Šobrīd nākotne rādās spilgtās krāsās, lai arī varbūt nedaudz izplūdušās. Ir atvieglojuma sajūta, ka pazudušas bailes un šaubas par to, kas un kā būs, tās emocijas ir nomainījis tāds kā miers, ka viss būs lieliski, ja vien turpināšu tādā garā, un arī, ja ne, tad tā tam arī būt. Nē, es neesmu pārvērtusies par deterministi, es vienkārši pamazām piezemējos.
Tad, nu, īss apskats par šajā, 2.kursā, padarīto.
Ķīna.
Viss pirmais semestris un vēl nedaudz pavadīts Guangzhou. Es nepārstāstīšu jau miljono reizi, kā man gāja un kā es jutos, jo to es esmu darījusi tiešām daudz reižu un daru joprojām (jā, ir cilvēki, kas, mani ieraugot, jautā, vai es esmu atpakaļ). Ja sākumā es biju droša, ka tuvākajā laikā atgriezties negribu, tad tagad mans ledusskapis ir nokārts ar visādām bildītēm, arvien biežāk atceros to, kā gāja, un, jā, pārņem mani tā nostaļģiskā sajūta, tāpēc ziņas, ka šovasar uz neilgu laiku sanāks atkal aizbraukt uz Ķīnu, uzņēmu ar tiešām patiesu prieku. Redz, tas, ka toreiz neaizbraucu ar meitenēm uz Pekinu, bet tā vietā ātrāk atgriezos Rīgā, laikam bija pareizā rīcība (opā, dejavu), jo tagad man būs iespēja gan apskatīt Pekinu, gan darīt to ar gidu, turklāt bezmaksas, un vēl citiem tādiem pašiem sajūsminātiem studentiņiem no visas pasaules.
Mācības Rīgā.
Šis semestris pārsteidza un lika ar galvu ienirt austrumu mācībās. Protams, turpināju aktīvi mācīties ķīniešu valodu (nē, nebija tā, ka pēc Ķīnas viss šķita pārāk viegli, izaicinājums šajā valodā ir neatņemama sastāvdaļa vienalga, kāds būtu tavs valodas līmenis), taču papildus tam šogad bija tiešām interesanti kursi, kuros lasīju, lasīju, lasīju, tikpat daudz un divreiz vairāk domāju, analizēju un salīdzināju. Beidzot ir sajūta, ka atšķiru dažādos filolsofijas (pieņemsim, ka tā tos var saukt), reliģijas novirzienus Ķīnā, pamazām arī izprotu, kas, kā, kāpēc, tveru, tas ir, mēģinu tvert, kā tas viss sasaistās ar to, kādi ķīnieši ir tagad, kļūstu atvērtāka un pieņemošāka, apspiežu sevī eirocentriskumu. Iemācījos agri celties, agri sākt mācīties, neļauties nogurumam un negatīvām domām, bet slāpēt to visu ar interesi un sajūtu, ka šis ir jāizdara, jo tas ir tik ļoti, ļoti vērtīgi un interesanti. Šobrīd varu lepoties ar labām sekmēm, prezentāciju (pētījumu) budisma jomā, ar kuru tiešām aizrāvos, un, cerams, drīz varēšu tikpat gandarīti atsaukties arī uz noslēguma eseju ķīniešu filosofijā un kursa darbu Ķīnas literatūrā un kultūrā pat, ja tas prasīs negulētas naktis.
Ķīniešu valodas tilta sacensības.
Sākumā es pieteicos un nodomāju, ka pamēģināt vajag jau no noteikti. Pieteicos vidējam līmenim, bet vēlāk atklāju, ka pasniedzēja mani ir pieteikusi augstākajam, par ko jutos neapmierināta, jo nejutos nedz gatava augstākajam, nedz arī kvalificējos (tā kā minimālais ķīniešu valodas studēšanas laiks, lai piedalītos augstākajā līmenī, ir trīs gadi). Tā kā universitātē tobrīd bija ļoti saspringts laiks, arī gatavošanās iznāca haotiska, tāpēc vēl pēdējā vakarā pirms konkursa nopietni apsvēru domu neiet, lai neizblamētos. Neizblamējos, dabūju otro vietu, sen kāroto vārdnīcu, un, ām, nesen uzzināju, ka dabūju arī iespēju braukt uz Ķīnu piedalīties nākamajā kārtā. Vispasaules ķīniešu valodas sacensības, tā neko sev. Es nestāstīšu par to, cik vienreizēja iespēja tā ir, par to, cik pārsteigta es esmu, bet gan centīšos pēc iespējas nokārtot visus papīrus un pienācīgi sagatavoties konkursam (oh, jā, iemācīties divas dziesmas, sagatavot divus talantu šovus, stāstījumu par sevi, aizsūtīt savas, savas ģimenes bildes, stāstījumu par savu valsti un tās kultūru, un, jā, vēl citas lietas, kuras visas nav iespējams atcerēties). Šobrīd mana lielākā vēlme būtu iegūt vēl pāris stundu diennaktī, jo tad es šo visu varētu veiksmīgi apvienot ar sesiju un citām lietām, kas paralēli jādara.
Pārējais.
Ja tā atskatās uz iepriekšējiem mēnešiem, es tiešām aizdomājos par to, kā pamanījos darīt tik daudz lietu vienlaicīgi un nepazust starp tām (jāatzīst gan, ka tādi brīži arī bija, taču tie tikai piedeva spēku). Jau daudz šeit izslavētā joga kļuva par manu jauno, nopietno hobiju, balets un tautas dejas arī netika pamestas novārtā , lai neteiktu pretējo (treniņi, skaisti koncerti, pasākumi, uh), atradās laiks un milzu iedvesma arī kulināriem eksperimentiem. Nejūtos arī pazudusi saviem draugiem, kurus atpūtas mirkļos tiešām novērtēju. Vispār, hmm, dzīve ir piepildīta līdz malām, tā eiforiski. Žēl tik, ka neizdevās aiziet uz teātri, bet visu gribēt nevar.
Man ir milzumdaudz lietu, ko gribas pastāstīt par to, kas vēl ir priekšā, par to, kādas un cik ir iespējas, bet es negribu kļūst pārāk jūsmīga. Kā saka ķīnieši - galvenais nepazaudēt seju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru