Es un pasaule, duālistisks skatījums, bet šodien sanāca aizdomāties par to, kas tad ir realitāte, kās tad ir tā pasaule, kas ir ārpus manis, ar pašiem pirkstu galiņiem pieskarties kvantu fizikai un ar vienu kāju izlīst no konvencionālās pasaules. Protams, tas viss notika diskusiju rezultātā Ķīnas literatūras un kultūras lekcijās, kur neokonfuciānisma ietvaros runājām par neduālismu - spēju paškontroles un vienkāršu psihotehniku rezultātā sasniegt apziņas stāvokli, kad sevi un pasauli izjūti kā vienotu veselumu. Automātiski radās jautājums, kas tad ir tas, kas neesmu es, kas nav manas apziņas producēts. Pasauli empīriski uztveru un izlaižu caur apziņu, tas ir, mana apziņa ir tā, kas veido manus priekšstatus par lietām, manu realitāti, ja arī kaut kas ārpus tās arī pastāv (universāla realitāte), tad tam tāpat īsti nav nozīmes, jo tas nav uztverams, aptverams. Pat domājot par tādu neatkarīgu realitāti, reflektējot par to, kas un kā, kur atrodas ārpus manis, veicot domu eksperimentus (o, manas smadzenes ir burkā), - visos šajos procesos joprojām klātesoša ir mana apziņa, kur balstās manas uzskatu sistēmās, kur lietas tiek interpretētas manas valodas robežās, kur veidojas prāta konstrukcijas. No tā atliek nonākt pie mīļotā cogito ergo sum, kā jau vienmēr, un jautājuma - kas tad reāli eksistē?
Bija tiešām interesanti paklausīties nelielu ievadu, kopsavilkumu par to, kā kvantu fizika korelē ar šo redzējumu - ka individuālā līmenī, cilvēka apziņā pasaule, protams, ir substancionāla, fundamentāla, ka tā pastāv neatkarīgi no mana "es" - lielais sprādziens, evolūcija, revolūcijas, karaļi un princeses - tas viss ir bijis, taču pretēji tam ir kvantu fizika un neirofizika, kur makrolīmenī pasaules nemaz nav, nevar zināt, kur atrodas kaut vai elektrons, realitātes nav, nav arī patības, personas. Ilūzija. Smaržo pēc budisma, ko?
Šis šoreiz nav stāsts par to, cik viss ir bezjēdzīgs, jo konvencionālo pasauli, kurā eksistējam (vai vismaz eksistē mūsu smadzenes ar apziņu, kuras varā esam), neviens nav atcēlis, šis ir stāsts par to, kā paspēlēties, un vēl šis ir vairāk kā mani lekciju pieraksti nedaudz emocionālā formā, lai vēlāk varu atgriezties un atbildēt uz saviem jautājumiem, iespējams, citādi, plašāk, dziļāk un zinošāk, šis nav par to, lai sludinātu kādas konkrētās idejas.
Miljons lietu, ko uzzināt, miljons lietu, ko lasīt, par ko domāt un aizdomāties. Jo dziļāk iekšā, jo seklāk, šķiet, atrodos. Tie horizonti, lai arī kas tie tādi būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru