Apples and apples.

Kamēr mēs, rietumnieces, atplēstām mutēm klaiņojām pa pārtikas lielveikalu, jā,  tiešām normālu lielveikalu, un meklējām produktus, kas kaut cik ļautu mums izjust Ziemassvētku sajūtu, ķīniešu ēda ābolus. Kamēr mēs griezām salātus, sildījām vistu un eksperimentējām, taisot karstvīnu, ķīnieši ēda ābolus. Brīdī, kad sapucējāmies, iededzām svecītes, uzlikām Sinatras Ziemassvētku mūziku un ieslēdzām noskaņai Love Actually, ķīniešu turpināja ēst ābolus. Tad, kad jau bijām pamatīgi pārēdušās vistiņu, lašmaizes, salātus, mandarīnus, piparkūkas, pīrādziņus un brūkleņievārijummaizes, ķīnieši joprojām stūķēja māgā ābolus. Es esmu puslīdz droša, ka arī tad, kad mēs jau migām ciet, domājot gaišas domas, ķīnieši pievarēja savus pēdējos ābolus.

Šis nav ābolu joks, šī ir ābolu patiesība. Sākumā tā bija ābolu mistērija, jo mēs tik tiešām nespējām saprast, kāpēc, kāpēc, kāpēc visur pārdod tik daudz ābolu, kāpēc pārdod plikus ābolus, sapakotus celofānā ābolus ar bantēm, ābolus kastē un ābolus ar uzrakstiem. Izrādās, ka šim fenomenam ir ābolīgs izskaidrojums. Ķīniešu valodā Ziemassvētku vakars tiek saukts par 平安夜 (Píng'ān (miers) yè (vakars)), kur pirmais hieroglifs skan un izskatās gandrīz tāpat kā ābols 苹果 (Píngguǒ), kā rezultātā ķīnieši izdomāja, ka Ziemassvētku vakarā ir jādāvina un jāēd āboli. Kā šodien to komentēja skolotāja – tam pamatā nav nedz tradīcijas, nedz vēstures, tā ir pašu izdomāta lieta. Ābolīga lieta.

Āboli celofānā.

Ķīniešu skaistule un āboli.

Par citām tradīcijām un uzskatiem – ķīnieši Ziemassvētkus asociē tikai un vienīgi ar Santu un visādiem ragaiņiem un cepuraiņiem, tādu notikumu, kā Jēzus dzimšanu te, protams, neasociē ar šiem svētkiem, tāpēc visur, ja kaut kur, pretī smaida spīdīgi papīra salaveči un visiem, kam nav slinkums, galvā ir ragi, cepures vai citi rotājumi. Populārs svinēšanas veids ir aiziet ar draugiem paēst, vai uz karaoki, vai uz filmu, daži šo dienu traktē kā romantisko dienu, tāpēc pārīšu esot pavisam daudz. Jā, vēl ir nereālākā iepirkšanās, jo Ziemassvētku laiks ir atlaižu laiks, ko visi arīdzan aktīvi izmanto.

Mēs Ziemassvētkus nesagaidījām nedz karaokē, nedz kinoteātrī, nedz mājās, graužot ābolus. Svētku vakars bija mierīgs un ļoti, ļoti mājīgs, tik mājīgs, cik vien šeit nu tas ir vispār iespējams. Šodien nolēmām aiziet uz skaisto Sacred Heart Cathedral, kur bija Ziemassvētku mese. Šī bija mana pirmā reize, piedzīvojam ko tādu. Baznīcā simtiem cilvēku, pārsvarā melnas ādas krāsas, bet arī daudz ķīniešu un daži baltie, gospeļkoris, aziātu izcelsmes priesteris, ar interesantu angļu valodu un visādi citi cilvēki. Te, nu, visi draudzīgi dziedāja (carols’ vārdi bija uz ekrāniem pie sienām), klausījās, metās ceļos, lūdzās un izpildīja pārējos rituālus, par kuriem, jāatzīst, neesmu nekad bijusi labi informēta. Rezultātā radās sajūta, ka esmu filmā, tāda sirreāla, bet diemžēl tā nebija nedz Ziemassvētku, nedz gaišā sajūta, kuru vēlējos tur noķert. Tas, kas iespaidoja mani visvairāk, noteikti bija pati baznīcas varenība, klusums un tas, ka uz brīdī izdevās aizbēgt no ķīniešu valodas. Bet, jā, baznīca varena un ļoti, ļoti skaista, kas šķiet dīvaini ir tas, ka tā atrodas pilnīgi trakā rajonā, kur ir jāuzmanās, lai tevi nenobrauc velosipēdisti ar milzīgām piekabēm, jāskatās, lai tev nenomīda kājas un neiegrūž sienā, kur uz katra stūra kaut kas tiek pārdots, kur uz ielas guļ ubagi un kur sajūta tiešām nav nedz no omulīgākajām, nedz drošākajām. Bet, hmm, kontrastu spēle dara savu.

 GuangZhou vietējā Parīzes Dievamātes katedrāle

 Ja nu gribas nopirkt Ziemassvētku rotājumus, tad, lūdzu.

P.s. Āā, un, ja Ziemassvētkos gribas uzdāvināt ko vērtīgāku par ābolu, var dāvināt āboltelefonu, mums zināmu kā iPhone. 
P.p.s. Es šovakar esmu baigā dumpiniece un ābolu vietā nopirku kokosriekstu, kuru lēnā garā vakara gaitā izdzēru. Hā!