Beidzot ir laiks kārtīgi piesēsties un pastāstīt, pastāstīt par to, ko piedzīvoju svētdien. Šis nebūs kāda satriecoši aizraujoša piedzīvojuma apraksts, bet drīzāk gan sajūsmas pilns atreferējums par piedzīvoto.
Vakar, 29.aprīlī bija starptautiskā dejas diena un līdz ar to svētdien un arī, protams, vakar, pa visu Rīgu un ne tikai bija dažnedažādas deju meistarklases. Svētdien pamodos diezgan nelāgā un negribunekuriet garastāvoklī, taču beigu beigās saņēmos un nolēmu paskatīties, kas tad īsti ir kontaktimprovizācija. Dzirnu mājā ar vēl pieciem cilvēkiem ar to man tad arī sanāca iepazīties. Skaisti. Ir skaisti izjust savu ķermeni un otra ķermeni, un atrasties nemitīgā kontaktā, izdejojot vienā elpā to, ko dzirdam, taču man laikam joprojām ir problēmas ar privātuma pārvarēšanu, tas ir, nejūtos tā gaužām omulīgi, kad šis kontakts un turklāt tik tuvs jārod ar man pilnīgi svešu cilvēku. Lai gan no otras puses te nu varēja izjust, ka deja satuvina, bet par to vairāk uzrakstīšu vēlāk.
Tā kā jau biju izvilkusies ārā no mājām, iesilusi un iegājusi azartā (deja tiešām var pārņemt un aizraut), nolēmu, ka jāpamēģina kaut kas specifiskāks - Stihiju deja i-dejas mājā. Ja godīgi, tad nebiju pirms tam visu par to izlasījusi un nesapratu, uz ko parakstos, tas, ko zināju, bija, ka tas būs trīs stundu garš dejas terapijas pasākums, bet pats vārdu salikums "dejas terapija" man tiktiešām neko neizteica. Ienācu, pārģērbos, paskatījos apkārt - kā jau visās meistarklasēs tur bija gan dejotāji, gan nedejotāji, gan veci, gan jauni, kopā ap 20 cilvēku. Jau brīdī, kad mūs aicināja sasēsties aplī un iepazīstināja ar to, ko turpmākās 3 stundas darīsim, sajutos nedaudz kā sektā, bija diezgan liela skepse, kas gandrīz vai mudināja iet prom. Tas, kas sekoja tālāk, nav īsti vārdiem aprakstāms, taču, ja tīri strukturāli mēģina to racionalizēt, tad, jā - 4 stihijas, pilnīga improvizācija, katrai stihijai sava metaforiskā nozīme. Zeme - apļveida kustības, mūzika relatīvi mierīga, visi pamazām aprod ar telpu, nemitīga kustība apkārt, mēģināšana sajust pamatu sevi zem kājām, un sevis paša izzināšana. Te es jutos vēl diezgan kautrīga un tā dejošana bija tāda diezgan iegrožota. Uguns - ah, jā, tas bija skaisti; ekspresija, mērķtiecīgas kustības, asums, seksualitāte, un mūzika - no tago līdz pat hiphopam. Te nu iedegos, gāja vaļā gan kāju vicināšana, gan tiešākajā vārda ziņā - sevis atklāšana. Izrādās, manī ir daudz kā tāda, ko ikdienā slēpju, tā degsme un azarts, arī spēks. Ūdens - pilnīgs haoss, kustības ātrākas nekā prāts spēj izdomāt, citiem vārdiem, pilnīgs trakonams, pilnīga trakonama ballīte - ar bļaušanu, vārtīšanos par zemi, haotisku skraidīšanu apkārt, kratīšanos. Šajā brīdī mans prāts no manis atvadījās, un, ja godīgi, es neatceros, ko tobrīd darīju, kā dejoju, zinu tikai to, ka tas bija milzonīgs pārsteigums - haoss ir skaists. Atbrīvojos pilnībā, es tiešām neatceros, kad vēl būtu jutusies tik brīvi un nepiespiesti, ja mums teica, ka ir jāizmet viss liekas, tad es to viennozīmīgi izdarīju, un vēl kā. Gaiss - elpa, miers, apdomāšanās. Hmm, šīs bija tas brīdis, kad sajutu, ka esmu laimīga. Izklausās pēc sektas, bet nē, tās kustības, tā mūzika - tik mierīga un skaista, un es - mans ķermenis, kas spēja tobrīd izteikt katru noti, katru manu domu (lai gan jāsaka, ka tobrīd domu bija maz). Un visbeidzot ēteris - brīdis, kad gulējām, stāvējām, ko nu katrs, un dejojām iekšēji, apdomājām lietas un to, kas notika iepriekš. Šajā brīdī bija tāāāds atslābums, ka, pašai neapzinoties, sapratu, ka pār vaigiem birst asaras.
Īss kopsavilkums. Es nekad, nekad, nekad nebiju domājusi, ka mans ķermenis var izteikt tik daudz, ka tā deja, kas mīt manī un mūzikā spēj arī emocionāli tik daudz dot. Tie rāmji, kas ikdienā nenormāli ierobežo un bez kuriem principā nevar, var arī pazust un ļaut ielūkoties sevī dziļāk. Cilvēki, ar kuriem šo piedzīvoju bija neatņemama šī procesa sastāvdaļa - jo tikai kopā tika radīta atmosfēra, tikai tā interakcija un reizē būšana katram par sevi ļāva atbrīvoties. Jāsaka gan, ka es tobrīd maz ko manīju sev apkārt, lai gan drīzāk manīju, taču nemēģināju to analizēt, racionalizēt, tāpēc arī viss ir tā kā miglā tīts. Varbūt tas bija afekta stāvoklis, taču vakar pamodos ar lielisku garastāvokli un sāpošu ķermeni - izrādās es biju izgājusi ārpus savām varēšanas robežām, tā nedaudz savainojot sevi, bet jāsaka - bija tā vērts.
Un basām kājām dejot ir pavisam īpaši.
Deja ir spēks un dejā ir spēks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru