Kā jau vienmēr padejoju pirmdien, padejoju ceturtdien, šonedēļ padejoju vēl piektdien, un no nākamās nedēļas padejošu gan pirmdien, gan otrdien, gan ceturtdien, gan piektdien. Tā diezgan piepildīti. Viss vienā dejošanā, ķīniešu valodā un pienākumos. Es nesūdzos, man tiešām patīk. Tagad tikai sakrāt un uzturēt spēkus, lai pietiek visam, un izdomāt, kā atrast tādu labāku kontaktu ar bērniem. Domāju, ka izdosies.
Šogad rudens spēlē baigās spēles. Sākumā nācās izvilkt siltās drēbes un pa lietu un aukstumu drebināties piecsimt drēbju kārtās, tagad - viss jāvelk nost un var uzsmaidīt tiešām zelta rudenim. Kontrasti visur.
Līdzīgi kontrasti notiek arī manī - te smiekli, te asaras, te sajūsma, te pilnīgs pagrimums -, un tas viss vienas dienas laikā. Nav jau tā, ka to nevarētu regulēt, taču nav īsti vajadzības un laika tam, jo tā vismaz izteiktāk var novērtēt pretējo emociju (pēc pārdzīvošanas prieku un otrādi un visu, visu pārējo). Sanāk kā pa kalniem, labi vismaz, ka es to esmu kaut cik iemācījusies paturēt sevī, lai neskar citus, lai gan manīt jau tāpat visdrīzāk var. Te tev nu bija maskas likšanas, nelikšanas, dzīvošana godīgi un atvērti. Nav skaidrs, kā ir labāk, nav skaidrs, kur ir līdzsvars, bet arī nevajag.
Un tagad pie malas ūdens liešanu, jāsavāc sevi un jāmācās, jāmācās, jāmācās. Jāizbauda to, ka man patīk mācīties un ka viss nāk relatīvi viegli. Milzīgs, neaprakstāms prieks par to, ka vismaz akadēmiskā jomā esmu atradusi sev vietu, kur būt, vietu, kur būt produktīvai, entuziastiskai un apņēmīgai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru