sestdiena, 2012. gada 18. augusts

August.

Augusts beidzot uzņem apgriezienus, un es pati beidzot atgriežos apritē. Koncerti, darāmas lietas, draugi, atpūta, sushi un sen, ilgi gaidītais Prāta Vētras brīnums. Viens no Latvijas lepnumiem, simbols jeb cilvēki, kas spēj savākt dziedošus tūkstošus un liek tiem justies labi. Tas ir kaut kas lielisks, nepievīla, tieši pretēji radīja emocijas no kaut kā līdzīga pilnīgai laimes izjūtai, beidzot ar sentimentālām skumjām un ilgām pēc bērnības. Tomēr jāpiekrīt Kauperam, mēs esam tieši šeit un tagad, un te ir vislabāk, lai arī cik dažreiz slikti justos. Arī man šeit un tagad ir labi - es apzinos, ka esmu lieliskā vecumā, ka man ir daudz laika uz izvēles iespēju, daudz cilvēku apkārt, daudz tādu, kuriem es rūpu, daudz tādu, kuri man rūp, šobrīd es spēju izjust visas emocijas spilgtāk - šobrīd ir vienkārši labi. 
Labi ir tas, ka septembrī es studēšu to, ko ilgi vēlējos. Esmu tikusi sinoloģijas moduļa pirmajā grupā, man ir daudz, daudz ķīniešu valodas, visādas Āzijas vēstures un kultūras lietas, un brīvas piektdienas, kas it kā ir otršķirīgi, bet neapšaubāmi patīkami. Es laikam atkārtošos, ka gaidu septembri, bet tā joprojām ir, un cilvēki nesaprot, es arī varbūt nesaprastu, bet mana nepacietība šoreiz izpaužas tieši tā - nevaru sagaidīt jaunās lekcijas, jaunos pasniedzējus, kursabiedrus, jaunās lietas, ko mācīties, apgūt un pārvarēt. Iespējams, apniks, bet es esmu kareivīgi noskaņota. Un vēl dejošana, kuras, lai arī ko es teiktu, man tomēr pietrūkst. Un, un, un, daudz, daudz kas, ko es sev esmu izdomājusi, ā, vēl privātstundas, protams.  Un atkal es neko nepateicu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru