Ejot mājās no dejošanas, jutu pacilājumu. Siltais gaiss, tumšā iela, kas vairs nelikās tik tumša kā ziemā, domas un pēdējo dienu rezumē. Ir labāk, kaut
kā vieglāk, var just mutē vieglu panākumu garšu un izbaudīt ik brīvo minūti, un tikai tāpēc, ka to ir tik ļoti maz. Neticēju, ka sapņi piepildās, ka klusākās cerības kļūst reālas un ka ir iespējams tas, kas iepriekš bija pielīdzināms vienradžu eksistencei vai svītraini zilām rozēm. Kā pietrūkst? Nedaudz siltuma. Ne jau pavasara, kaut gan arī tas neiet par skādi, kā, piemēram, šodien, bet tā iekšējā, tā paša siltuma, kad zini, ka esi vajadzīgs. Vēl pietrūkst ceriņu un ābeļziedu, bet to var attiecināt uz to pašu pavasara tēmu. Es zinu vienu - varavīkšņu zelts krājas un krājas, taču kāpnes, pa kurām kāpt, kuru pakāpienus pievarēt, kļūst arvien garākas, izaicinājums kļūst lielāks, azarts - saprotamāks.
Lai nu kā, šodien man iepatikās rindas no "Ugunszīmes" - Krakšķēdamas pa smadzenēm plīsa stikla lodes, un šķembas grauza pelēko putru. Sasistās pasaules maisījās viena caur otru, zobus šņirkstinot, izmētādamas asas, graizīgas drumslas.
Cik man ir pasaules? Cik citiem?
Sākumā tu tici. Vienalga, kam, tu tici. Un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. Bet tad šī ticība sāk zust. Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet tu nekad nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts. Un šai krātiņā mums ir jānomirst. Jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no viņa ārā netiksim. Bet, tiklīdz sāksim gurt un nogursim tik tālu, ka viss kļūst vienaldzīgs, un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk - tad mēs tiksim brīvībā! Bet tā būs mūsu nāve. (Regīna Ezera "Ugunszīme")
Vienaldzība atbrīvo un noved pie nāves - secināt, ka pārlieku brīvība ir nāvējoša? Domas raisās pārāk haotiski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru