Mid-Autumn festival.

Pamazām sāku pierast pie dzelžainā ritma - rīta tēja ar Vendiju -> lekcijas -> pusdienas -> diendusa -> mājas darbi -> vakariņas -> mājas darbi un/vai filma, grāmata -> miegs. Un, jāsaka, galīgi nav tā, ka nepatīk. No nākamās nedēļas saraksts tiks vēl papildināts ar dejām un, iespējams, kaligrāfiju, ja sanāks laiks, turklāt ir plāns izmantot tepat esošo stadionu vakara skrējieniem, lai gan joprojām neesmu atkodusi, kā šādā karstumā var skriet. Runā, ka esot pat vieglā, tad nu redzēsim.

No miljons lietām, ko gribas pastāstīt, izvēlēšos lekcijas, pie kurām jau esmu gandrīz pieradusi un kuras ar katru dienu patīk arvien vairāk.

Formālā daļa. Pasniedzējas ir jaunas, vienai 24, otrai - es teiktu, ka līdzīgi. Abas entuziastiskas, neļauj atvilkt elpu ne uz mirkli, tāpēc smadzenes atrodas pastāvīgā domāšanas procesā. Uzdod arī tieši tik daudz, lai būtu katru vakaru jāmācās, bet ne tik daudz, lai gribētos teikt "nē, man apnika, es vairs negribu". Lekcijas gan nav gluži kā lekcijas mūsu izpratnē, drīzāk kā mācību stundas vidusskolā, nē, pat pamatskolā, jo ir ļoti aktīvas, visu laiku ir jādomā kaut kādi piemēri, jāstāsta teksti no galvas, jāstāsta par visu pēc kārtas, jāraksta daudz, daudz kontroldarbu un jānodod mājas darbi plānās burtnīciņās. Atmosfēra galīgi nav formāla, taizemiešu un indonēziešu studenti jūtas ļoti brīvi, tāpēc visu laiku ir smiekli, joki, komentāri par to, cik skolotājas ir piemīlīgas, piemēri balstīti uz viņu draugiem un izskatu un nebeidzamie "āāāāāāā" pēc katra jaunā likuma, vārdiņa vai hieroglifa. Lekcija dalās uz pusēm 40+40, kam pa vidu ir 10 minūtes, kuru laikā var iziet gaitenī pasildīties (gaitenis ir atvērtais, tāpēc tur spīd saulīte, bet auditorijās ir auksti, jo tiek darbināti vairāki saldētāji). Kas vēl? Šobrīd nekas daudz nenāk prātā.

Mūsu fakultāte. Neticiet zilajām debesīm, tās noteikti ir fotošopētas (bilde no interneta dzīlēm).

Neformālā daļa. Manā B1 klasē, kā jau minēju, pārsvarā ir aziāti, kas ir lielā sajūsmā par visu nezināmo, tai skaitā par Latviju. Aizvakar viena meitene no Indonēzijas man jautāja, vai Latvija ir Āfrikā, kad pateicu, ka, nē, nav, ir Eiropā, viņa sajūsmināti jautāja, vai esmu redzējusi Eifeļtorni. Viņu diezgan rupji pārtrauca taizemiešu meiteņpuika (meitene, kas ir puisis, kurš izskatās uz 14, bet kam reāli ir 26 un vairāki biznesi) un uzskicēja uz tāfeles pasaules karti un meistarīgi atzīmēja, kur atrodas Latvija. Pēcāk uzrakstīja blakus "LATVIA", uzvilka sirsniņu un pateica, ka šo to zina no vēstures. Jāsaka, ka tas bija tiešām jauki, visu lekciju skatījos uz to uzrakst un mini karti un domāju par to, cik maz gan vajag, lai justos klasē kā savējā.  Kad lekcijā bija jāstāsta par latviešu ēdieniem, izpelnījos aplausus un daudzus "āāāā", jo viņi pat iedomāties nevar, ka, teiksim, maize var būt normāls ēdiens, nevis tikai deserts. Studentu dīvainības nav vienīgās, ar ko klasē saskaros, ļoti interesanti ir arī pavērot skolotājas un arvien vairāk iepazīt ķīniešu domāšanas veidu. Mācījāmies visādas nianses par cilvēka izskatu, izrādās, ka, ja tev ir kaut nedaudz nokrāsoti gaišāki mati (no melna uz tumši brūnu), tad tava matu krāsa ir dzeltena, arī man esot dzelteni mati. Kad kursabiedri un skolotāja raksturoja manu izskatu, uzzināju vēl daudz pārsteidzošu lietu par sevi - esmu ļoti, ļoti gara (lai gan Ķīnā nemaz tik gara nejūtos, šķita, ka visi būs vēl mazāki), man ir ļoti augsts deguns, kas skaitās ļoti skaisti, un plakstiņi arī esot īpaši, jo tie ir divdaļīgi, nemaz nerunājot par lielajām acīm un mazo muti. Tā lūk.

Jā, nu, par garlaicību sūdzēties te nevar, visu laiku ir tā sajūta, ka jāspēj tvert pēc iespējas vairāk, ātrāk, straujāk, nemaz neapzinoties, ka nemaz tik drīz uz mājām nebraukšu. Tagad gaidu 中秋节 svinības (rudens vidus svētki), kuru svinēsim gan rīt ar mūsu Rīgas ķīniešu skolotāju pie viņa mājās, gan arī savā fakultātē, ēdot Moon Cakes, gan arī pašos svētkos, kad mums ir brīvs no mācībām. Es joprojām nespēju aptvert, ka esmu šeit.

Moon Cakes

Tonight we are young.

Lijis nav vairākas dienas, un te tam ir milzīgs iespaids, ir tik karsti (šodien ēnā 35 grādi), ka nav spēka pat rakstīt te ierakstus, nav spēka mācīties, nav spēka iet, nav spēka nekam, ja, protams, neskaita iešanu dušā un aukstu dzērienu dzeršanu (pientējas, burbuļtējas, aukstās augļu tējas, aukstie kafijkakao, kokospieni un tā tālāk). Taču, TAČU, ne jau mēs te atbraucām mirt no karstuma, tāpēc bezspēks tika un tiek pievarēts, kā rezultātā mēs mācāmies un brīvajos brīžos dodamies tūristiskos pārgājienos. 

Svētdienas vakarā ar meitenēm aizbraucām uz centru. Jāsaka, ka tā bija pirmā reize, kad, lūkojoties uz to, kas bija man acu priekša, noelsos un nodomāju "Ak, jel, es esmu Ķīnā". Gaismu gaismas, māju mājas, Pērļu upe, cilvēku pūļi, fotogrāfēšana, arī pozēšana, jo ķīnieši vēlējās fotogrāfēt mūs vai fotogrāfēties ar mums. Tika noieti kādi četri kilometri, aizmirstot par sāpošām kājām, karstumu un netīrību. Megapole, tiešām, ne miņas no draudzīgas gaistones, kas mīt Rīgā, tieši pretēji - milzīga kustība, diezgan liels bezpersoniskums un, kā es to izjutu, ārišķība. Tumsā, un te tumšs paliek ļoti agri, ap septiņiem, turklāt strauji, tā, it kā kāds izslēgtu gaismu, pilsēta izskatās pavisam citādi - apgaismots ir tas, ar ko var lepoties, tumsā paslēpts tas, kas reāli ir tā skaistā upuris un no kā var just tikai smaku (netīras ielas, netīrs ūdens). Pazūd arī smogs, jo debesīs mirguļo atspīdumi no visām apgaismotajām ēkām, kas savā ziņā aizvieto zvaigžņotās debesis. Trokšņi.

Kārtējo reizi sapratu, ka nespētu dzīvot milzīgā pilsētā, ka Rīga, lai arī maza, ietver sevī tik daudz un atšķirīgu lietu, ka neko vairāk nemaz nevajag. Baznīcas ir skaistākas par debesskrāpjiem, zvaigznes - par gaismām. Šķiet, arī, ka cilvēki Rīgā tādi mierīgāki, radošāki, jo te ielu muzikanti ir retums, bet daiļamatu mākslinieku uz ielas, kas pārdotu savus darinājumus, vispār nav. Hipsteru arī tikpat kā nav, bet varbūt tas tāpēc, ka nebijām īstajās vietās. 

Kas attiecas uz šodienu, tad arī šodien bija "Eu, mēs esam Ķīnā" sajūta. Nejauši uzgājām ielu ar lētiem "ķīniešu krāmu", uz kuriem gan daudzviet bija rakstīts Chanel, Calvin Klein, veikaliņiem, kur sapirkāmies "made in China" lietas par pavisām mazām naudiņām. Kleita par latu, ko nevarēja pielaikot (te nez kādēļ neko nevar pielaikot lētos veikalos), izskatās tīri labi, kurpes arī der un cenas, protams, nesalīdzināmi zemākas. Tas pats attiecas arī uz tehniku, skolotājs stāstīja, ka var par padsmit latiem nopirkt "iPhone", bet jārēķinās, ka pēc 2-3 mēnešiem tas vairs nestrādās, līdzīgi arī visām citām lētajām lietām. Pagaidām gan neesam pētījušas, par cik lētāk var dabūt oriģinālās zīmolu preces, bet nav tā, ka ļoti interesētu, lai gan visu zīmolu rūpnīcas ir vienas stundas braukšanas attālumā no mums. Eh, neaptverama pilsēta, tik daudz, ko pētīt, izpētīt, atklāt. Tuvākās nogales jau saplānotas, jo vajag nosvinēt Rudens svētkus ar skolotāju, aizbraukt uz zoodārzu, uz lielāko pilsētas parku, kādu dienu arī uz pludmali, jāatrod veikali un vēl, un vēl, un vēl. Neapstādināmi!

Mazā lieta, kas kaitina lekcijās - kad skolotāja stāsta kaut ko jaunu, visi taizemieši un korejieši pēc katra teikuma saka "āāāāāā", kas ir līdzīgs mūsu "ahāā" baidos, ka tik nepielīp.

Routine.

Pirmo reizi, esot Ķīnā, nopūsties un atgulties gultā, domājot par to, ka var arī nedomāt. Šovakar nav nedz jāmācās, nedz jāiet kārtot kaut kādi papīri, nedz jāapmeklē sapulces un tā tālāk. Cerams, ka būs kādas jaukākas vakariņas un, iespējams, pilsēta, citādi mēs jau pamazām sākam saaugt ar savu campusu, kur tiešām ir reāli viss dzīvei nepieciešamais, pat tilts pāri zaļam dīķim! Savādi ir tas, ka te ne reizi vēl neesmu jutusies izgulējusies, lai gan gulēt eju kaut cik laicīgi un arī miegs uz šīs nenormāli cietās gultas ir gluži salds. Katru rītu pamosties uz lekcijām ir tīrais ārprāts, pamosties no diendusas (jā, es zinu, ka man nepatīk gulēt diendusu, bet te citādi nesanāk) arī ir ļoti grūti, un, kas interesantākais, vakarā jau ļoti laicīgi sāk nākt miegs. Es gan ceru, ka tas ir tikai sākumā tā un ka tas joprojām ir mans ķermenis, kas spītīgi atsakās aklimatizēties. Viņš joprojām atsakās arī draudzēties ar karsto temperatūru ārā un tā vien šķiet, ka gaida rudeni, bet, hā, nē, nesagaidīs, vēl pāris mēneši ar 30 grādiem un pilnīgu vasaru.

 Tiltiņš un vēl tiltiņš campusā

Mūsu fakultāte

Vakar ar Vendiju runājām par to, kas būtu tas, ko, ja būtu iespēja, mums gribētos, lai atsūta paciņā no mājām (uh, var just, ka ķīniešu valodas gramatikas likumi traucē man uzrakstīt loģiskus teikumus latviešu valodā). Tad, nu, jā, īsais rezumē - mums tik ļoti daudz ko gribas. Saprotams, ka zilas debesis, zvaigznes un tuvos cilvēkus kastītē neieliksi, bet arī no ieliekamajām lietām būtu grūti izvēlēties kaut ko vienu, gribas visu un uzreiz. Tajā pašā laikā, dzīvojoties te, bieži vien iedomājos, ka man Latvijā dažas lietas pietrūks. Piemēram, daudz un dažādo garšīgo dzērienu (kokosriekstu sulas, aukstās tējas ar pienu un visādām garšām, augļu dzērienu u.c.), lēto cenu, siltā laika un augļu, tāpēc jāizbauda pēc iespējas vairāk. Atgriežoties pie tā, kā trūkst te - man tik ļoti, ļoti gribas dejot! Tiešām ceru, ka tāda iespēja būs, lai gan grūti sevi iedomāties starp daudziem, daudziem ķīniešiem dejojam. 

Jā, domājams, ka pēc brīvdienām būs vairāk sakāmā, galu galā būsim redzējušas ko vairāk par kondicionētām auditorijām un bļaujošiem taizemiešiem ar nenosakāmu dzimumu, tāpēc šodien 再见！

Ak jā, kad zvanu no ķīniešu sim kartes mani priecē nevis parastie latviešu "pīī-pīī-pīī" signāli, bet gan klasiskā mūzika, jautrs runājošs ķīniešu puisis vai vienkārši klusums.

Once-in-a-lifetime opportunity.

Pirmās lekcijas godam aizvadītas. Grupā esmu vienīgā latviete, esam divi cilvēki no Eiropas (otrs ir spānis), tad ir divi melni puikas no Āfrikas, Ugandas un otru es neatceros, daudz korejiešu, daudz taizemiešu, trīs japānietes, indieši, indonēzieši un es noteikti vēl kaut ko esmu aizmirsusi, īsi sakot - raibumraibā publika.  Šodienas lekciju pasniedzējas bija jaunas sievietes, ļoti, ļoti aktīvas un entuziasma pilnas, kā rezultātā rīta cēliens pagāja tiešām nemanot. Nebija viegli, taču tā sajūta, ka visu lekciju nepazaudē uzmanību ne uz mirkli un visu laiku absorbē jauno informāciju, ir satriecoša. Uzdevumi, mājas darbi, kontroldarbi - viss jau pirmajā dienā, atliek vien iegādāties galda lampu un ķerties klāt jaunajiem hieroglifiem, tekstiem un vārdiņiem. 

Tāda bija šodiena, kas sākās uz pozitīvas nots un, cerams, uz tādas arī tiks pavadīta, ko gan nepavisam nevar teikt par vakardienu. Negribas daudz ieslīgt detaļās un atcerēties visas negācijas, ko vakar nācās piedzīvot, bet, īsumā sakot, tā ķīniešu birokrātija nav no tām lietām, kas padara dzīvi vieglāku, lai neteiktu vairāk. Jau tagad ir izstāvētas miljons rindas, dokumentiem atdotas padsmit fotogrāfijas, parakstītas desmitiem lapas, veidlapas, dokumenti, un, jāsaka, ka joprojām visas formalitātes ne tuvu nav nokārtotas. Protams, katrā valstī iebraucējam ir jārēķinās ar dažnedažādām grūtībām, taču te tas viss nākas daudz sarežģītāk. Turu īkšķus, lai rīt izdodas izstāvēt garās rindas, pirms ārsti dodas pusdienās. Galīgi negribu kavēt lekcijas, bet, kas jādara, tas jādara. 

 Nedaudz debesskrāpju, nedaudz smoga. Centrs.

Kas attiecas uz ēdienu, tad esam atradušas dažas garšīgas lietas. Mazās cenas ļauj eksperimentēt un nogaršot arī to, kas neizskatās tik labi, piemēram, šodien ēstās desiņas, kā izrādās, bija karamelizētas un supertaukainas reizē, bet tas nekas, jo pilna paplāte pusdienu (rīsi (4 santīmi)+zirņi ar zivi +desiņa) ēdnīcā maksāja 5 juaņus, kas ir ap 40 santīmiem. Tik lēti, protams, nav visur, taču ar Latvijas cenām salīdzināt tiešām nevar. (Tikko aiz loga sāka skanēt kārtējais ķīniešu pompozais maršs, tādi te skan gan no rīta modinātāja vietā, gan vienkārši dienas laikā). Veikalos arī pamazām sākam orientēties, un no dīvainajām lietām dažreiz sanāk izvēlēties mazāk dīvainās. Augļi gan te ir debešķīgi, tiešām skaisti, krāsaini un svaigi. Uh, kaut kā haotiski man sanāk, laikam esmu nedaudz aizņēmusies ķīniešu neloģiskumu, kas, starp citu, izpaužas it visā - pat lifts pa stāviem pārvietojas galīgi neloģiski. 

Pusdienas centrā. Nūdeles ar zivju buljonu, daudz ķiplokiem un citiem brīnumiem (te viss ir zupās).

Es nezinu, kā no malas manis rakstītais tiek uztverts, tāpēc gribu piebilst vien to, ka, neskatoties uz mazajām un ne tik mazajām problēmām, ar ko saskaramies, ir aizvadīta viena piepildīta nedēļa. Ķīnieši mūs uztver kā ārzemju zvaigznes, palīdz, cik var, ir atvērti un cenšas pat tad, ja nesaprot, ko sakām, ko vēlamies, uz ielas tiekam fotogrāfētas visos rakursos un kopumā esmu droša, ka iedzīvosimies visnotaļ ātri. Gribas pastāstīt miljons mazās dīvainās, interesantās lietas, bet nevar visu un uzreiz. Ak, jā, vienu gan - tagad, stāvot pie kases, atlikuma saņemšanas brīdī steidzīgi lieku maku somā, lai atbrīvotu rokas un paņemtu naudu abām rokām, jo ar vienu to darīt nav pieklājīgi. Tā lūk!

Dormitory.

Parasti visgrūtākais ir sākt. Vienalga, vai tas ir bloga ieraksts, vai tā ir dzīvošana Ķīnā, jātiek pāri sākumam.

Nokārtojām vismaz daļu formalitāšu. Jāsaka, ka te, Ķīnā, pase jārāda un jāaizpilda veidlapas ir par katru mazāko sīkumu, reģistrēšanās studijām vien bija ko vērta - 10 reģistrācijas soļi, katrs pie sava galda, papīru kalni, garas rindas, darbinieki, kas ik pa brīdim izgāja atpūtā vai pusdienās un korejieši, kas blakus visām rindām veidoja savējās un galu galā katrreiz gadījās visiem priekšā. Viss kopā aizņēma nieka 4 vai 5 stundas.

Vakardienu patīkamu padarīja tas, ka mūsu Rīgas ķīniešu valodas pasniedzējs, kas nu jau ir atgriezies Ķīnā, vakar pavadīja ar mums visu dienu, izrādot campus'u, kas, starp citu, ir milzonīgs, un aizvedot pusdienās uz rietumu ēstuvi. Šķita, ka beidzot dabūsim ieēst ko garšīgu un vairāk pierastu (ķīniešu ēdiens, cik nu izdevās to pabaudīt šeit nav tas skaistas, krāsainais, garšīgais, ko var dabūt Rīgā, tas ir daudz specifiskāks un bezgaršīgāks reizē, turklāt ļoti vienveidīgs), taču vistiņa portugāļu gaumē izrādījās rīsi pārlieti ar mērci, kur iekšā bija vista, kartupeļi, paprika un visādas ķīniešu lietas. Toties garšīga ledus tēja ar pienu un jaukas sarunas.

Tādas katras dienas atskaites, pieļauju, ir garlaicīgas, pati arī neesmu sajūsmā, rakstot ko tik sausu, tāpēc mēģināšu sadalīt ierakstus pa tēmām. Tā kā te redzēts pagaidām nav daudz, tad vislabāk man zināmā vieta ir mūsu kopmītnes. Dzīvojam pa vienam, reģistrējoties, un, ak jā, atkal aizpildot kādas 3 veidlapas, saņēmām lapu ar sarakstu, kam ir jābūt mūsu istabā, tas tā, lai varam pārbaudīt. Viena gulta ar sešām ((!) šis laikam ir vitāli svarīgi) kājām, viens skapis ar durvīm, viens galds ar vienu kāju, viena tumbiņa ar vienu TV, viens kondicionieris, vieni aizkari, viens tualetes pods un tā tālāk. Viss bija, viss strādāja, tāpēc man ļoti paveicās, dažas gan tikai vakar dabūja tualetes podu kaujas gatavībā. Istabiņā ir pilsētas smaka, bet no tās izvairīties nevar (mums teica, ka jāpriecājas, ka nesmird pēc nogatavināta tofu), ir redzēts arī vēl vismaz viens manas istabas iemītnieks ar ūsām un četrām kājām, kaut kas līdzīgs tarakānam, bet tie visi ir sīkumi, galvenais, ka ir duša, bez kuras šeit nekādi nevarētu un normāli apstākļi (uz netīrajām sienām, moskītiem, kas kož, vecajām mēbelēm pieveru acis). Jā, mājai ir 13 stāvu, tāpēc jābraukājas ar liftu, kas ir tikpat neloģisks kā ķīniešu vai ķīniešu satiksme - te brauc uz augšu, te atkal uz leju, kā rezultātā mēs vairākas reizes izkāpām nepareizajā stāvā un dabūjām šausmu filmu efektu - divas reizes pēc kārtas tu esi vienā un tajā pašā stāvā, kas izrādās nepareizs. Virtuves nav. Ir telpa, kas skaitās virtuve, bet tur atrodas vien netīri galdi un mikroviļņu krāsns, ja gribi gatavot pats, jāpērk pašam plīts un viss pārējais, turklāt nav arī tā, ka veikalos varētu dabūtu daudz ko pagatavojamu, bet par to citreiz. Arī par cilvēkiem citreiz, jo domāju, ka man būs vairāk, ko teikt, kad iepazīšos ar viņiem, sākoties mācībām, bet viens ir skaidrs - te ir daudz korejiešu, kas savus apavus tur gaitenī. Jā, un ir karsti, karsti, karsti, ļoti karsti, ļoti mitri un vēlreiz karsti. Es jau teicu, ka ir karsti? Jā, karsti. Labā un sliktā ziņa ir tā, ka karsti būs līdz novembrim. 

Welcome to Guangzhou.

Jauna nodaļa ir sākusies, piesātināta un, viennozīmīgi, iespaidiem bagāta.

Tiešām ilgs lidojums ar patīkamiem un ne tik patīkamiem iespaidiem ir galā. Aeroflot noteikti nebūs aviokompānija, ko izvēlēšos lidojumam nākamajās reizēs, ja tādas būs, taču galvenais, ka nenokritām, redzējām zibeņojošas nakts debesis un sapratām, ka mums ir kājas ir daudz par garu un rokas bagāžas daudz par lielu. 

Guangzhou sagaidīja ar tropu mājas cienīgu klimatu, patiesībā es pat teiktu, ka karstāku. Sajūta, ka sēdi pirtī, nevar pilnu plaušu ieelpot, šķiet, ka gaiss ir gaužām biezs. Debesis - pelēkas, tālumā esošās ēkas redzēt nevar, secinājums viens - smogs. Ik pa brīdim pacēlu skatu uz augšu un meklēju kaut vienu zilu debess maliņu, bet nekā, arī šovakar un, visticamāk, nākamajos vakaros zvaigznes mums neredzēt. Redz, tām pat nav jākrīt, lai būtu romantika un skaisti, tām vienkārši pietiek būt, bet te nav. Palmas, milzīgi koki, zaļumi, tukšas mājas, nenormāli daudz tukšu māju un ikkatra peļķe vai zemes gabaliņš lietderīgi izmantots kādām ierīcēm, nemaz nerunājot par rūpnīcu torņiem - tas viss pa ceļam no lidostas. Ak, jā, un kondicionieri, kas ir praktiski visur un kas visas vietas padara par mini saldētavām un sāpoša kakla cēloņiem. No tiem izbēgt nevar, viens tāds eksemplārs ir arī manā istabā, bet tam nebūs lemts tikt iedarbinātam, nekas, ka te pirts.

Re, re, kāds skats pa logu

Pagaidām galvenais vārds, kas iešaujas prātā pēc pavadītās šeit dienas ir haoss. Mūs iemet pilnīgi svešā vidē, pasaka, ka, lūk, jūsu kompītnes, un ar to arī viss beidzas. Protams, uzreiz apjēdzu, cik ļoti daudz kā pietrūkst parastai, ikdienišķai dzīvei kopmītnēs, tāpēc devāmies šopingā, kas pavēra pilsētu no pavisam cita rakursa (iepriekšējais rakurss bija radies, lasot ceļvežus un skatoties bildītes googlē), tas ir, pilsētā ir nenormāla kustība, nenormāls skaļums, milzīgs daudzums krāmu božu un skrienošu cilvēku. Jā, pilsēta arī smaržo, neteikšu, ka patīkami, taču pie tā var pierast. Nevienas norādes, neviena angļu burta, tikai un vienīgi hieroglifi, kas nebūt neatviegloja nedz veikalu atrašanu, nedz vakariņu pasūtīšanu (te nu bija pirmā prakse ķīniešu valodā, paēdām pietiekami garšīgi, un tas ir galvenais). Pazust, taču būt kā uz paplātes. 

Rīt gara diena, pēc kuras noteikti spēka rakstīt būs vairāk un stāstījums veiksies tā raitāk un krāsaināk, bet pagaidām dodos atgūt neērtajā lidmašīnā un laika zonās pazaudētās miega stundas. 

Es zinu, ka arī pelēkajām debesīm būs daudz dažādu nokrāsu. Galu galā runā, ka pēc lietus smogs nosēžas uz zemes.

Un piedzīvojums var sākties.

See you later.

Finiša taisne, pēdējās dienas Rīgā un tad - gaidi mani Ķīna.

Joprojām brīnos par tādu mierīgu noskaņojumu, gaidu, kad tad sāksies lielie satraukumi, bet nekā, visu laiku šķiet, ka kaut kā jau viss nokārtosies, ka viss taču būs labi. Ja tā šķiet, tad tā noteikti arī būs, un galu galā ir bijušas lielākas grūtības, ko pārvarēt, lai te un šobrīd varētu vienkārši plūst un izdzīvot. Ir gaišākas un ir ne tik gaišas lietas, emocijas, tomēr pēdējās dienās viss galu galā nostabilizējās. Priecīgi dzīvot, ar tādu cerīgu skatu uz nākotni.

Negribu šodien ieslīgt sīkos aprakstos par to, cik skaista bija šī vasara, jo nav īsti noskaņojama jūsmīgiem apcerējumiem, bet, jā, pārspēja gaidīto. Lieliskākais ir tas, ka vasara nebeidzas, viss tikai sākas. Šoreiz mācības nebūs vasaras beigu signāls, šoreiz vasara būs gara un, es nepārspīlēju, iespaidu pārbagāta, bet par to rakstīšu tad, kad būšu tur. Žēl vienīgi, ka visdrīzāk pie bloga tur netikšu, arī blogspots ir aizliegts, bet noteikti atradīšu iespēju, kā pavēstīt par visiem saviem piedzīvojumiem! Ja ne uzreiz, tad februārī šeit būs krāsaini un spilgti apraksti. Līdz vēlākam :) 

Flowing.

Neaizmirstama nogale.
Dažreiz šķiet, ka viss saslēdzies tā, ka negribas nedz ko pārraut, nedz ko mainīt  un atliek vien ļauties. Ļauties sajūtām, ļauties mūzikai, ļauties cilvēkiem, mūzikai un atmosfērai. Positivus jau atkal nepievīla, tieši pretēji - tādā mierīgā plūsmā radīja pilnīgu piepildījuma sajūtu. Trīs dienas vienā lielā emociju un iespaidu virpulī, skaisti. Tā daba, tā mūzika un abu saplūšana. Dažreiz nevajag neko daudz teikt, pietiek ar dažām rindām, jo ar tām viss ir pateikts, lai raisītu lieliskākās atmiņas par pavadītajām dienām.

Šodien mūzika mijas ar grāmatu. Rozes vārds, kuru tik ilgi, ilgi velku garumā nu jau pāri pusei, varbūt tāpēc, ka intelektuāli ļoti piesātināta grāmata, varbūt tāpēc, ka gribas izgaršot, nevis izraut visu vienā rāvienā. Tomēr reliģija ir kaut kas man vēl nesasniedzams, tie sīkumi un nianses, tā izpratne un ticība - es, šķiet, to lasu vairāk kā fantastikas žanru, domājot par to, kā ar visām tām miljons skaistajām lietām, kas mums ir apkārt, var pilnībā nodoties kaut kam vienam, respektīvi, Dievam. Ziedot sevi pilnībā, līdz pēdējai pilītei. Skaisti šķiet tas, ka toreiz tas bija cieši saistīts ar stingru un ārkārtīgi augstu intelektuālo audzināšanu, ka, teiksim tā, dieva kalpi bija zinoši. Lasu, lasu un nevaru beigt brīnīties par to, kā autors, attēlojot varoņu iekšējos monologus, dialogus un vispār uzburot ainu par to, kas un kā notiek, spēj būt tik precīzs un ticams, tas ir, kā vienam cilvēkam var būt tik daudz zināšanu, lai tik izsmalcināti un sīki jo sīki varētu visu attēlot. Umberto Eko, visu cieņu, lasot ko tādu, ir redzams, uz ko var tiekties sava prāta pilnveidošanai. Zināšanas IR bagātība, pagaidām gan nezinu par reliģiju, bet, ja tā saistās ar tādu garīgu un intelektuālu pilnību, tad, jā, arī bagātība. Galu galā arī Rozes vārdā ir parādīts, cik dažādi var kalpot Dievam, reliģijai, viss nav vienā maisā bāžams.

Freedom.

Laikam izsekot vairs nevar, un nav arī vajadzības. Pārlieku ātri viss norit, varbūt tāpēc, ka tā labi un interesanti, varbūt tāpēc, ka laikam vairs nav noteicošā nozīme. 

Vēl pusotrs mēnesis līdz Ķīnai. Tagad jau tas viss šķiet īstāk un ticamāk nekā iepriekš, jo ir biļete, ir papīri, vēl tikai šis tas jāpiekārto un tad, tad sāksies kas pavisam jauns. Tikmēr šeit, Latvijā, Rīgā, es pamanos izbaudīt visu, visu, kas svarīgs un nepieciešams, lai sajustos šeit piederīga. Dziesmu un Deju svētki. Es pat nezinu, vai te kas būtu jākomentē, vai būtu kas jāatstāsta, jo tāpat vārdiem to nav iespējams notvert un kur nu vēl padot tālāk. Piebilst var tik to, ka sajūta, ka esi daļa no tāda milzīga, neapturama spēka, ir lieliska. Tā pat nav tik daudz piederības sajūta, cik tāds nenormāls enerģijas, emociju pieplūdums, kas ļauj negulēt, nedusmoties par agrajiem rītiem, apsvilinātajiem saulē pleciem, sāpošajām kājām, netīrajām blūzēm, kuru mazgāšana kļuva par iknakts rituālu. Pirmoreiz jutos tik ļoti iekšā Dancī, tik ļoti uz viena viļņa ar visiem kolektīva dejotājiem, patiesībā ar visu kolektīvu dejotājiem, jo citādi nebūtu iespējams veidot to, kas tika izveidots un izdejots. Kā Rolands saka - viena elpa. Pat, ja uz laukuma skatītājs to nespēja notvert, to notvēru es. 

Vēl īsti neattapusies no svētku trakuma, nolēmu atsākt baletu, un, jā, nepievīla. Katra šūniņa atkal dejo, dejo šoreiz tikai man, ne skatītājam, un arī tajā ir burvība. Kaut gan - iekš kā šobrīd nav burvības? Silta, skaista vasara ar vakariem tādiem, ka elpa aizraujas, lai es būtu mājās pie loga vai uz riteņa, ar notikumiem un nemitīgu kustību. Var jau būt, ka uz mirkli šis zudīs, bet tā tam būt.  Es skumšu pēc mājām, ļoti, bet es skaidri zinu, ka tur, tālu prom, atradīšu miljons lietu, kuras baudīt un novērtēt. 

Pamodiniet mani, izrāde jau sākusies.

Hot.

Pavadīti karsti Jāņi. Vārda "karsti" tiešā nozīmē, tas ir, ar karstu ķermeni, augstu temperatūru. Tādos brīžos, protams, ir skumīgi, jo īpaši tāpēc, ka šai vasarai ir jābūt īpašākai, taču mierinu sevi ar domu, ka vienkārši bija jāizslimojas un ka tas nozīmē, ka vēlāk slimot vairs nebūs pamata. Par vasaras īpašumu, nē, bet īpašību, arī nē (varbūt īpašumību?) runājot, varu teikt, ka pagaidām tā drusciņ diezgan izskatās, ka esmu par soli tuvāk Ķīnai, tātad mācības izraisīja ne tikai pozitīvas emocijas un radīja jaunas zināšanas, bet arī pavēra jaunas iespējas, kuras, lai visi ķīniešu dievi stāv man klāt, varēšu uz pilnu klapi izbaudīt jau sākot ar septembri. Tāpēc, jā, līdz septembrim ir plāns izpriecāties pa Rīgu, jūru un visām citām tikpat lieliskajām vietām. 

Par vasaru, kas pavadīt līdz šim, respektīvi, jūniju, varu teikt - atvilku beidzot elpu no mācībām. Karstums piekaļ pie gultas, un beidzot - filmas, grāmatas, gardumi, nesteidzīgas pastaigas pēc kaut kā garšīga, vakarīgi izbraucieni ar velo kur vien deguns rāda, garas un ilgas brokastis un vēl, un vēl, un vēl. Tās trakās un avantūristiskās lietas lai paliek jūlijam un augustam, bet pagaidām jākrāj spēki lielajiem svētkiem, kur dejas būs nedēļas garumā no rīta gaismiņas līdz pat pēdējam trolejbusam, patiesībā es nešaubos, ka dejas būs arī sapņos. Tā nu viss iet - milzīgiem viļņiem, uzplūdiem. Varētu jau kaut kā kontrolēt, bet, nē, šoreiz pa straumei, lai vieglāk.