Dormitory.

Parasti visgrūtākais ir sākt. Vienalga, vai tas ir bloga ieraksts, vai tā ir dzīvošana Ķīnā, jātiek pāri sākumam.

Nokārtojām vismaz daļu formalitāšu. Jāsaka, ka te, Ķīnā, pase jārāda un jāaizpilda veidlapas ir par katru mazāko sīkumu, reģistrēšanās studijām vien bija ko vērta - 10 reģistrācijas soļi, katrs pie sava galda, papīru kalni, garas rindas, darbinieki, kas ik pa brīdim izgāja atpūtā vai pusdienās un korejieši, kas blakus visām rindām veidoja savējās un galu galā katrreiz gadījās visiem priekšā. Viss kopā aizņēma nieka 4 vai 5 stundas.

Vakardienu patīkamu padarīja tas, ka mūsu Rīgas ķīniešu valodas pasniedzējs, kas nu jau ir atgriezies Ķīnā, vakar pavadīja ar mums visu dienu, izrādot campus'u, kas, starp citu, ir milzonīgs, un aizvedot pusdienās uz rietumu ēstuvi. Šķita, ka beidzot dabūsim ieēst ko garšīgu un vairāk pierastu (ķīniešu ēdiens, cik nu izdevās to pabaudīt šeit nav tas skaistas, krāsainais, garšīgais, ko var dabūt Rīgā, tas ir daudz specifiskāks un bezgaršīgāks reizē, turklāt ļoti vienveidīgs), taču vistiņa portugāļu gaumē izrādījās rīsi pārlieti ar mērci, kur iekšā bija vista, kartupeļi, paprika un visādas ķīniešu lietas. Toties garšīga ledus tēja ar pienu un jaukas sarunas.

Tādas katras dienas atskaites, pieļauju, ir garlaicīgas, pati arī neesmu sajūsmā, rakstot ko tik sausu, tāpēc mēģināšu sadalīt ierakstus pa tēmām. Tā kā te redzēts pagaidām nav daudz, tad vislabāk man zināmā vieta ir mūsu kopmītnes. Dzīvojam pa vienam, reģistrējoties, un, ak jā, atkal aizpildot kādas 3 veidlapas, saņēmām lapu ar sarakstu, kam ir jābūt mūsu istabā, tas tā, lai varam pārbaudīt. Viena gulta ar sešām ((!) šis laikam ir vitāli svarīgi) kājām, viens skapis ar durvīm, viens galds ar vienu kāju, viena tumbiņa ar vienu TV, viens kondicionieris, vieni aizkari, viens tualetes pods un tā tālāk. Viss bija, viss strādāja, tāpēc man ļoti paveicās, dažas gan tikai vakar dabūja tualetes podu kaujas gatavībā. Istabiņā ir pilsētas smaka, bet no tās izvairīties nevar (mums teica, ka jāpriecājas, ka nesmird pēc nogatavināta tofu), ir redzēts arī vēl vismaz viens manas istabas iemītnieks ar ūsām un četrām kājām, kaut kas līdzīgs tarakānam, bet tie visi ir sīkumi, galvenais, ka ir duša, bez kuras šeit nekādi nevarētu un normāli apstākļi (uz netīrajām sienām, moskītiem, kas kož, vecajām mēbelēm pieveru acis). Jā, mājai ir 13 stāvu, tāpēc jābraukājas ar liftu, kas ir tikpat neloģisks kā ķīniešu vai ķīniešu satiksme - te brauc uz augšu, te atkal uz leju, kā rezultātā mēs vairākas reizes izkāpām nepareizajā stāvā un dabūjām šausmu filmu efektu - divas reizes pēc kārtas tu esi vienā un tajā pašā stāvā, kas izrādās nepareizs. Virtuves nav. Ir telpa, kas skaitās virtuve, bet tur atrodas vien netīri galdi un mikroviļņu krāsns, ja gribi gatavot pats, jāpērk pašam plīts un viss pārējais, turklāt nav arī tā, ka veikalos varētu dabūtu daudz ko pagatavojamu, bet par to citreiz. Arī par cilvēkiem citreiz, jo domāju, ka man būs vairāk, ko teikt, kad iepazīšos ar viņiem, sākoties mācībām, bet viens ir skaidrs - te ir daudz korejiešu, kas savus apavus tur gaitenī. Jā, un ir karsti, karsti, karsti, ļoti karsti, ļoti mitri un vēlreiz karsti. Es jau teicu, ka ir karsti? Jā, karsti. Labā un sliktā ziņa ir tā, ka karsti būs līdz novembrim.