Pamazām sāku pierast pie dzelžainā ritma - rīta tēja ar Vendiju -> lekcijas -> pusdienas -> diendusa -> mājas darbi -> vakariņas -> mājas darbi un/vai filma, grāmata -> miegs. Un, jāsaka, galīgi nav tā, ka nepatīk. No nākamās nedēļas saraksts tiks vēl papildināts ar dejām un, iespējams, kaligrāfiju, ja sanāks laiks, turklāt ir plāns izmantot tepat esošo stadionu vakara skrējieniem, lai gan joprojām neesmu atkodusi, kā šādā karstumā var skriet. Runā, ka esot pat vieglā, tad nu redzēsim.
No miljons lietām, ko gribas pastāstīt, izvēlēšos lekcijas, pie kurām jau esmu gandrīz pieradusi un kuras ar katru dienu patīk arvien vairāk.
Formālā daļa. Pasniedzējas ir jaunas, vienai 24, otrai - es teiktu, ka līdzīgi. Abas entuziastiskas, neļauj atvilkt elpu ne uz mirkli, tāpēc smadzenes atrodas pastāvīgā domāšanas procesā. Uzdod arī tieši tik daudz, lai būtu katru vakaru jāmācās, bet ne tik daudz, lai gribētos teikt "nē, man apnika, es vairs negribu". Lekcijas gan nav gluži kā lekcijas mūsu izpratnē, drīzāk kā mācību stundas vidusskolā, nē, pat pamatskolā, jo ir ļoti aktīvas, visu laiku ir jādomā kaut kādi piemēri, jāstāsta teksti no galvas, jāstāsta par visu pēc kārtas, jāraksta daudz, daudz kontroldarbu un jānodod mājas darbi plānās burtnīciņās. Atmosfēra galīgi nav formāla, taizemiešu un indonēziešu studenti jūtas ļoti brīvi, tāpēc visu laiku ir smiekli, joki, komentāri par to, cik skolotājas ir piemīlīgas, piemēri balstīti uz viņu draugiem un izskatu un nebeidzamie "āāāāāāā" pēc katra jaunā likuma, vārdiņa vai hieroglifa. Lekcija dalās uz pusēm 40+40, kam pa vidu ir 10 minūtes, kuru laikā var iziet gaitenī pasildīties (gaitenis ir atvērtais, tāpēc tur spīd saulīte, bet auditorijās ir auksti, jo tiek darbināti vairāki saldētāji). Kas vēl? Šobrīd nekas daudz nenāk prātā.
Mūsu fakultāte. Neticiet zilajām debesīm, tās noteikti ir fotošopētas (bilde no interneta dzīlēm).
Neformālā daļa. Manā B1 klasē, kā jau minēju, pārsvarā ir aziāti, kas ir lielā sajūsmā par visu nezināmo, tai skaitā par Latviju. Aizvakar viena meitene no Indonēzijas man jautāja, vai Latvija ir Āfrikā, kad pateicu, ka, nē, nav, ir Eiropā, viņa sajūsmināti jautāja, vai esmu redzējusi Eifeļtorni. Viņu diezgan rupji pārtrauca taizemiešu meiteņpuika (meitene, kas ir puisis, kurš izskatās uz 14, bet kam reāli ir 26 un vairāki biznesi) un uzskicēja uz tāfeles pasaules karti un meistarīgi atzīmēja, kur atrodas Latvija. Pēcāk uzrakstīja blakus "LATVIA", uzvilka sirsniņu un pateica, ka šo to zina no vēstures. Jāsaka, ka tas bija tiešām jauki, visu lekciju skatījos uz to uzrakst un mini karti un domāju par to, cik maz gan vajag, lai justos klasē kā savējā. Kad lekcijā bija jāstāsta par latviešu ēdieniem, izpelnījos aplausus un daudzus "āāāā", jo viņi pat iedomāties nevar, ka, teiksim, maize var būt normāls ēdiens, nevis tikai deserts. Studentu dīvainības nav vienīgās, ar ko klasē saskaros, ļoti interesanti ir arī pavērot skolotājas un arvien vairāk iepazīt ķīniešu domāšanas veidu. Mācījāmies visādas nianses par cilvēka izskatu, izrādās, ka, ja tev ir kaut nedaudz nokrāsoti gaišāki mati (no melna uz tumši brūnu), tad tava matu krāsa ir dzeltena, arī man esot dzelteni mati. Kad kursabiedri un skolotāja raksturoja manu izskatu, uzzināju vēl daudz pārsteidzošu lietu par sevi - esmu ļoti, ļoti gara (lai gan Ķīnā nemaz tik gara nejūtos, šķita, ka visi būs vēl mazāki), man ir ļoti augsts deguns, kas skaitās ļoti skaisti, un plakstiņi arī esot īpaši, jo tie ir divdaļīgi, nemaz nerunājot par lielajām acīm un mazo muti. Tā lūk.
Jā, nu, par garlaicību sūdzēties te nevar, visu laiku ir tā sajūta, ka jāspēj tvert pēc iespējas vairāk, ātrāk, straujāk, nemaz neapzinoties, ka nemaz tik drīz uz mājām nebraukšu. Tagad gaidu 中秋节 svinības (rudens vidus svētki), kuru svinēsim gan rīt ar mūsu Rīgas ķīniešu skolotāju pie viņa mājās, gan arī savā fakultātē, ēdot Moon Cakes, gan arī pašos svētkos, kad mums ir brīvs no mācībām. Es joprojām nespēju aptvert, ka esmu šeit.
Moon Cakes
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru