Lijis nav vairākas dienas, un te tam ir milzīgs iespaids, ir tik karsti (šodien ēnā 35 grādi), ka nav spēka pat rakstīt te ierakstus, nav spēka mācīties, nav spēka iet, nav spēka nekam, ja, protams, neskaita iešanu dušā un aukstu dzērienu dzeršanu (pientējas, burbuļtējas, aukstās augļu tējas, aukstie kafijkakao, kokospieni un tā tālāk). Taču, TAČU, ne jau mēs te atbraucām mirt no karstuma, tāpēc bezspēks tika un tiek pievarēts, kā rezultātā mēs mācāmies un brīvajos brīžos dodamies tūristiskos pārgājienos.
Svētdienas vakarā ar meitenēm aizbraucām uz centru. Jāsaka, ka tā bija pirmā reize, kad, lūkojoties uz to, kas bija man acu priekša, noelsos un nodomāju "Ak, jel, es esmu Ķīnā". Gaismu gaismas, māju mājas, Pērļu upe, cilvēku pūļi, fotogrāfēšana, arī pozēšana, jo ķīnieši vēlējās fotogrāfēt mūs vai fotogrāfēties ar mums. Tika noieti kādi četri kilometri, aizmirstot par sāpošām kājām, karstumu un netīrību. Megapole, tiešām, ne miņas no draudzīgas gaistones, kas mīt Rīgā, tieši pretēji - milzīga kustība, diezgan liels bezpersoniskums un, kā es to izjutu, ārišķība. Tumsā, un te tumšs paliek ļoti agri, ap septiņiem, turklāt strauji, tā, it kā kāds izslēgtu gaismu, pilsēta izskatās pavisam citādi - apgaismots ir tas, ar ko var lepoties, tumsā paslēpts tas, kas reāli ir tā skaistā upuris un no kā var just tikai smaku (netīras ielas, netīrs ūdens). Pazūd arī smogs, jo debesīs mirguļo atspīdumi no visām apgaismotajām ēkām, kas savā ziņā aizvieto zvaigžņotās debesis. Trokšņi.
Kārtējo reizi sapratu, ka nespētu dzīvot milzīgā pilsētā, ka Rīga, lai arī maza, ietver sevī tik daudz un atšķirīgu lietu, ka neko vairāk nemaz nevajag. Baznīcas ir skaistākas par debesskrāpjiem, zvaigznes - par gaismām. Šķiet, arī, ka cilvēki Rīgā tādi mierīgāki, radošāki, jo te ielu muzikanti ir retums, bet daiļamatu mākslinieku uz ielas, kas pārdotu savus darinājumus, vispār nav. Hipsteru arī tikpat kā nav, bet varbūt tas tāpēc, ka nebijām īstajās vietās.
Kas attiecas uz šodienu, tad arī šodien bija "Eu, mēs esam Ķīnā" sajūta. Nejauši uzgājām ielu ar lētiem "ķīniešu krāmu", uz kuriem gan daudzviet bija rakstīts Chanel, Calvin Klein, veikaliņiem, kur sapirkāmies "made in China" lietas par pavisām mazām naudiņām. Kleita par latu, ko nevarēja pielaikot (te nez kādēļ neko nevar pielaikot lētos veikalos), izskatās tīri labi, kurpes arī der un cenas, protams, nesalīdzināmi zemākas. Tas pats attiecas arī uz tehniku, skolotājs stāstīja, ka var par padsmit latiem nopirkt "iPhone", bet jārēķinās, ka pēc 2-3 mēnešiem tas vairs nestrādās, līdzīgi arī visām citām lētajām lietām. Pagaidām gan neesam pētījušas, par cik lētāk var dabūt oriģinālās zīmolu preces, bet nav tā, ka ļoti interesētu, lai gan visu zīmolu rūpnīcas ir vienas stundas braukšanas attālumā no mums. Eh, neaptverama pilsēta, tik daudz, ko pētīt, izpētīt, atklāt. Tuvākās nogales jau saplānotas, jo vajag nosvinēt Rudens svētkus ar skolotāju, aizbraukt uz zoodārzu, uz lielāko pilsētas parku, kādu dienu arī uz pludmali, jāatrod veikali un vēl, un vēl, un vēl. Neapstādināmi!
Mazā lieta, kas kaitina lekcijās - kad skolotāja stāsta kaut ko jaunu, visi taizemieši un korejieši pēc katra teikuma saka "āāāāāā", kas ir līdzīgs mūsu "ahāā" baidos, ka tik nepielīp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru