Laikam izsekot vairs nevar, un nav arī vajadzības. Pārlieku ātri viss norit, varbūt tāpēc, ka tā labi un interesanti, varbūt tāpēc, ka laikam vairs nav noteicošā nozīme.
Vēl pusotrs mēnesis līdz Ķīnai. Tagad jau tas viss šķiet īstāk un ticamāk nekā iepriekš, jo ir biļete, ir papīri, vēl tikai šis tas jāpiekārto un tad, tad sāksies kas pavisam jauns. Tikmēr šeit, Latvijā, Rīgā, es pamanos izbaudīt visu, visu, kas svarīgs un nepieciešams, lai sajustos šeit piederīga. Dziesmu un Deju svētki. Es pat nezinu, vai te kas būtu jākomentē, vai būtu kas jāatstāsta, jo tāpat vārdiem to nav iespējams notvert un kur nu vēl padot tālāk. Piebilst var tik to, ka sajūta, ka esi daļa no tāda milzīga, neapturama spēka, ir lieliska. Tā pat nav tik daudz piederības sajūta, cik tāds nenormāls enerģijas, emociju pieplūdums, kas ļauj negulēt, nedusmoties par agrajiem rītiem, apsvilinātajiem saulē pleciem, sāpošajām kājām, netīrajām blūzēm, kuru mazgāšana kļuva par iknakts rituālu. Pirmoreiz jutos tik ļoti iekšā Dancī, tik ļoti uz viena viļņa ar visiem kolektīva dejotājiem, patiesībā ar visu kolektīvu dejotājiem, jo citādi nebūtu iespējams veidot to, kas tika izveidots un izdejots. Kā Rolands saka - viena elpa. Pat, ja uz laukuma skatītājs to nespēja notvert, to notvēru es.
Vēl īsti neattapusies no svētku trakuma, nolēmu atsākt baletu, un, jā, nepievīla. Katra šūniņa atkal dejo, dejo šoreiz tikai man, ne skatītājam, un arī tajā ir burvība. Kaut gan - iekš kā šobrīd nav burvības? Silta, skaista vasara ar vakariem tādiem, ka elpa aizraujas, lai es būtu mājās pie loga vai uz riteņa, ar notikumiem un nemitīgu kustību. Var jau būt, ka uz mirkli šis zudīs, bet tā tam būt. Es skumšu pēc mājām, ļoti, bet es skaidri zinu, ka tur, tālu prom, atradīšu miljons lietu, kuras baudīt un novērtēt.
Pamodiniet mani, izrāde jau sākusies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru