Routine.

Pirmo reizi, esot Ķīnā, nopūsties un atgulties gultā, domājot par to, ka var arī nedomāt. Šovakar nav nedz jāmācās, nedz jāiet kārtot kaut kādi papīri, nedz jāapmeklē sapulces un tā tālāk. Cerams, ka būs kādas jaukākas vakariņas un, iespējams, pilsēta, citādi mēs jau pamazām sākam saaugt ar savu campusu, kur tiešām ir reāli viss dzīvei nepieciešamais, pat tilts pāri zaļam dīķim! Savādi ir tas, ka te ne reizi vēl neesmu jutusies izgulējusies, lai gan gulēt eju kaut cik laicīgi un arī miegs uz šīs nenormāli cietās gultas ir gluži salds. Katru rītu pamosties uz lekcijām ir tīrais ārprāts, pamosties no diendusas (jā, es zinu, ka man nepatīk gulēt diendusu, bet te citādi nesanāk) arī ir ļoti grūti, un, kas interesantākais, vakarā jau ļoti laicīgi sāk nākt miegs. Es gan ceru, ka tas ir tikai sākumā tā un ka tas joprojām ir mans ķermenis, kas spītīgi atsakās aklimatizēties. Viņš joprojām atsakās arī draudzēties ar karsto temperatūru ārā un tā vien šķiet, ka gaida rudeni, bet, hā, nē, nesagaidīs, vēl pāris mēneši ar 30 grādiem un pilnīgu vasaru.

 Tiltiņš un vēl tiltiņš campusā

Mūsu fakultāte

Vakar ar Vendiju runājām par to, kas būtu tas, ko, ja būtu iespēja, mums gribētos, lai atsūta paciņā no mājām (uh, var just, ka ķīniešu valodas gramatikas likumi traucē man uzrakstīt loģiskus teikumus latviešu valodā). Tad, nu, jā, īsais rezumē - mums tik ļoti daudz ko gribas. Saprotams, ka zilas debesis, zvaigznes un tuvos cilvēkus kastītē neieliksi, bet arī no ieliekamajām lietām būtu grūti izvēlēties kaut ko vienu, gribas visu un uzreiz. Tajā pašā laikā, dzīvojoties te, bieži vien iedomājos, ka man Latvijā dažas lietas pietrūks. Piemēram, daudz un dažādo garšīgo dzērienu (kokosriekstu sulas, aukstās tējas ar pienu un visādām garšām, augļu dzērienu u.c.), lēto cenu, siltā laika un augļu, tāpēc jāizbauda pēc iespējas vairāk. Atgriežoties pie tā, kā trūkst te - man tik ļoti, ļoti gribas dejot! Tiešām ceru, ka tāda iespēja būs, lai gan grūti sevi iedomāties starp daudziem, daudziem ķīniešiem dejojam. 

Jā, domājams, ka pēc brīvdienām būs vairāk sakāmā, galu galā būsim redzējušas ko vairāk par kondicionētām auditorijām un bļaujošiem taizemiešiem ar nenosakāmu dzimumu, tāpēc šodien 再见！

Ak jā, kad zvanu no ķīniešu sim kartes mani priecē nevis parastie latviešu "pīī-pīī-pīī" signāli, bet gan klasiskā mūzika, jautrs runājošs ķīniešu puisis vai vienkārši klusums.